beigas

un te nu tās ir. ilgi gaidītas un ļoti negribētas beigas - atvadas. neticās, ka pirms tieši četriem mēnešiem ar lielu čemodānu un diviem mēteļiem uz rokām ierados Oslo.
jau nedēļu esot Latvijā, rodas vēlme "nobeigt" erasmus posmu savā dzīvē arī te, virtuālajā domnīcā. vispār jau nemaz neticas, ka rīt būs nedēļa, kopš esmu mājās. aizvien steiga, aizvien skrējiens.
tagad tā domājot eramsus bija viena liela cīņa ar sevi un sajūtu ķeršana. tas ko es piedzīvoju oslo 4 mēnešos... līdz šim pavisma noteikti to nebiju piedzīvojusi.
tas ko ieguvu mācību ziņā šeit ir nenovērtējams, tāpat pieredze un citas kultūras iepazīšana.
bija grūti, brīžiem pat ļoti. gribējās mājās, asaras lija un likās, ka viss ir nostājies pret mani.
bet kurš gan atcerās to slikto?
pēdējie divi mēneši ir bijuši nepārspējami. sajūtu gamma neaptverama. kaifs. ekstāze. ne velti uz mūsu istabas durvīm bija rakstīts:

our fantasy = our reality

un dzīvojot ar šādu moto viss ir iespējams.

šis laiks vienmēr paliks manā atmiņā kā kas ļoti īpašs. cilvēki, kurus šeit satiku manā dzīvē ienāca uz četriem mēnešiem. two-in-a-room rada ģimeni. tie nav tikai kaimiņi, cilvēki ar kuriem tu dali virtuvi un koridori, bet tie kaut kā ir kļuvuši par daļu no manis. un diemžēl, apziņa, ka diez vai mēs jebkad satiksimies ir stipra.
kaut kādā mērā liekas, ka šiem (un ne citiem) cilvēkiem vajadzēja ienākt manā dzīvē, jo lai arī cik irnoniski nebūtu dziesmu, kuru ākstoties sākām dziedāta "who the f*** is Liva?" viņu izpildījumā deva man ieskatu sevī.
nekad nebiju tik daudz smējusies un ballējusies, nebiju tādu vieglumu sajutusi kopš vidusskolas. skaisti no visām pusēm.

dzīve rādīs, kā viss virzīses - vai jebkad braukšu uz čehiju pēc maģiskajiem keksiņiem, vai uz poliju pēc zubrowkas, vai uz somiju pēc hamburgera, bet šobrīd visas sajūtas un piedzīvojumi ir jānoliek kastītē un jāapsien ar sarkanu lentu, jo pārāk kārdinoši ir pārcilāt atmiņā dejas pie "es skrienu", vīna vakarus, mūža dīvaināko un skaistāko nakti. tur bija cita Līva. te ir Līva parastā. apsolu, ka centīšos saglabāt tās dzirksteles acīs, vieglumu un prieku sirdīs. jo erasmus Līva... viņa Dzīvoja un baudīja dzīvi. kā mūža dīvainākās nakts sarunā nonācām pie secinājuma:
- we so rearly enjoy life.
- i enjoy life!
- how?
- right know - i don't have boundries.
un te runa bija ne jau par robežu pārkāpšanu, bet gan par to paplašināšanu, lai atļautos mazliet vairāk kā pelēkajā ikdienā.

aizvien esmu apjukusi par daudzām lietām - par darbu, mācībām, sadzīvi, pagātni un nākotni.
bet skaidri zinu vienu, ka erasmus tas bija labākais, kas ar mani šogad varēja notikt.

the end

/to my erasmus friends, but mostly to my corridor mates/

so here it is - the end. long awaited and highly unwanted. seems like yesterday when with big luggage bag i was entering M. Troviks vei building 24.

i don't like hugs or long goodbye speeches, i prefer to write (that's actually my passion). so this is my way of saying thank you and goodbye.

i do admit it was hard, there were evenings when i wanted to scream because of the loud card playing in the other kitchen, there were mornings when i hated the thin walls, because i could hear the morning showers, i hated times when kitchen looked like a big garbage bin and the fact that it was mission impossible to get some privacy here. i still hate and am really mad about the person who was eating our food (maybe now there could be a confession from the thief. Mike, was it you? we will probably never meet again).

but despite all the unpleasant thing, after four months living with 13 people, i guess that two-in-a-room thing was the best that could happen to me.

this time will stay in my memory very special. the people with whom i lived and met here was my family for four months. i guess that this is the only thing i can say thanks to SiO, for putting all us together. you were more than just neibourgs. for four months you were kind of my family.
it will be strange not to hear Luka, Juliana and Katherine singing, Mike listening to his German music and knocking on our doors (and not having the wine evenings), Zaq listening to the music and talking on skype without headphones, it will feel empty without Kim's and Sebastian's meaningful and sometimes absurd discussions in the kitchen, i will miss Peter with camera everywhere and Olivia's and Karolina's laughter in the next room. also Anand with his friends and pressure cooker and Natalia who was so silent but still noticable.

ohh, yes, and of course Alīna. :) i will definitely miss before-sleep talks, sunday and saturday laughs and spamming in galleries, cooking at nights and just the kitchen talks and our little secrets.

i will miss more things than just the ones mentioned above, because i think (and hope that you feel the same) everyone has had its own moments, which is special only for them. :)

so moving on:

Thank you my wonderful course mates: Mira, Karen, Brenda, Alex, Fa - learning was fun with you as well as the night walk home, cooking and laughing. i actually felt as a part of the course.
Thank you Anna for the Bergen trip, for Cultural nights, the river thing and of course support in courses.
Thank you my Norwegian group, the Monday and Wednesday mornings were though but special.
It was really pleasure to meet Nico and Ilkka.
Also thank you to my other course mates and just random people who i met.

But of course, and i will repeat, the biggest hugs and kisses and thanks to my corridor mates (i couldn't wish for better ones), but the biggest thanks goes to my roommate. She is the bets roommate ever.

Everyone in your life is meant to be a part of your journey, but not all of them are bound to stay. Most often, you have to let people go.

Thank you all for being such a wonderful part of my journey. I will miss u.

p.s. did anyone find out who the f*** is Liva?

pēdējais eksāmens, koppapīrs un pulkstenis

viss. pēdējais eksāmens uzrakstīts. šoreiz par to mazliet liriskākā noskaņā.
____________________

atkal jau sporta zāle, šoreiz norobežota ar aizkaru, jo blakus, citi raksta eksāmenu, mēs esam mazāk, kādi 40 un sēžam pie loga. ienākot aizkari vēl ir vaļā un paveras fantastiska ainava. ir 9 no rīta. saulīte tikko tikko uzlēkusi, vēl ieslēgts ielu apgaismojums, tā acu skatienam paverot izgaismoto aleju. gribot negribot sanāk smaidīt, gan par saulīti, gan izgaismoto aleju, gan to, ka te nu tas ir - mans pēdējais eksāmens.
neieslīgstot detaļās, jautājumi bija ok - atbildes zināju, šur tur mazliet iejutos pētnieces ādā un radīju savas teorijas, bet kopumā vajadzētu būt nokārtotam.
bet šis eksāmens man vienmēr prātā paliks ar faktu, ka tas ilga 4 stundas, pēc tam nejutu savu roku un vēl trīs niecīgām, bet svarīgām detaļām:
a) pulkstenis - mazs objekts priekšā, kurš rāda laiku, bet kuram pamats ir tumši pelēks un rādītāji gaiši pelēki, sēžot kādā sestajā solā no sākuma, rādītājus neredzu. šī bija manas laika izjūtas pārbaude. līdz brīdim, kad izgāju uz tualeti man nebija ne jausmas cik daudz man vēl atlicis rakstīšanai.
b) koppapīrs - nu nē, ne jau tas melnais, bet tā doma. eksāmens tiek rakstīt uz lapām, kurām ir divas kopijas. tātad ir baltā, dzeltenā un rozā lapa, un kā jau koppapīrs, rakstot uz baltās, rakstās arī dzeltenajā un rozā. un tas likās tik jocīgi, gluži vai atcerējos kā bērnībā pārzīmēju zīmējums...
c) mandarīni - es neņēmu uz eksāmenu līdzi mandarīnus, jo man likās, ka tie pārāk smaržos, bet ak, paldies maniem gudrajiem kursa biedriem, kuri tomēr bija ņēmuši šo mazo oranžo augli līdz, jo ikreiz kad kāds nolobīja mandarīnu, nāsīs iesitās spēcīgā smarža un tā teju vai uzmodināja un uzmundrināja nonīkušo eksāmena rakstītāju.
____________
tad nu tā, mācīšanās oficiāli ir noslēgusies. erasmus vēl ne. tad nu .....