viss. pēdējais eksāmens uzrakstīts. šoreiz par to mazliet liriskākā noskaņā.
____________________
atkal jau sporta zāle, šoreiz norobežota ar aizkaru, jo blakus, citi raksta eksāmenu, mēs esam mazāk, kādi 40 un sēžam pie loga. ienākot aizkari vēl ir vaļā un paveras fantastiska ainava. ir 9 no rīta. saulīte tikko tikko uzlēkusi, vēl ieslēgts ielu apgaismojums, tā acu skatienam paverot izgaismoto aleju. gribot negribot sanāk smaidīt, gan par saulīti, gan izgaismoto aleju, gan to, ka te nu tas ir - mans pēdējais eksāmens.
neieslīgstot detaļās, jautājumi bija ok - atbildes zināju, šur tur mazliet iejutos pētnieces ādā un radīju savas teorijas, bet kopumā vajadzētu būt nokārtotam.
bet šis eksāmens man vienmēr prātā paliks ar faktu, ka tas ilga 4 stundas, pēc tam nejutu savu roku un vēl trīs niecīgām, bet svarīgām detaļām:
a) pulkstenis - mazs objekts priekšā, kurš rāda laiku, bet kuram pamats ir tumši pelēks un rādītāji gaiši pelēki, sēžot kādā sestajā solā no sākuma, rādītājus neredzu. šī bija manas laika izjūtas pārbaude. līdz brīdim, kad izgāju uz tualeti man nebija ne jausmas cik daudz man vēl atlicis rakstīšanai.
b) koppapīrs - nu nē, ne jau tas melnais, bet tā doma. eksāmens tiek rakstīt uz lapām, kurām ir divas kopijas. tātad ir baltā, dzeltenā un rozā lapa, un kā jau koppapīrs, rakstot uz baltās, rakstās arī dzeltenajā un rozā. un tas likās tik jocīgi, gluži vai atcerējos kā bērnībā pārzīmēju zīmējums...
c) mandarīni - es neņēmu uz eksāmenu līdzi mandarīnus, jo man likās, ka tie pārāk smaržos, bet ak, paldies maniem gudrajiem kursa biedriem, kuri tomēr bija ņēmuši šo mazo oranžo augli līdz, jo ikreiz kad kāds nolobīja mandarīnu, nāsīs iesitās spēcīgā smarža un tā teju vai uzmodināja un uzmundrināja nonīkušo eksāmena rakstītāju.
____________
tad nu tā, mācīšanās oficiāli ir noslēgusies. erasmus vēl ne. tad nu .....
____________________
atkal jau sporta zāle, šoreiz norobežota ar aizkaru, jo blakus, citi raksta eksāmenu, mēs esam mazāk, kādi 40 un sēžam pie loga. ienākot aizkari vēl ir vaļā un paveras fantastiska ainava. ir 9 no rīta. saulīte tikko tikko uzlēkusi, vēl ieslēgts ielu apgaismojums, tā acu skatienam paverot izgaismoto aleju. gribot negribot sanāk smaidīt, gan par saulīti, gan izgaismoto aleju, gan to, ka te nu tas ir - mans pēdējais eksāmens.
neieslīgstot detaļās, jautājumi bija ok - atbildes zināju, šur tur mazliet iejutos pētnieces ādā un radīju savas teorijas, bet kopumā vajadzētu būt nokārtotam.
bet šis eksāmens man vienmēr prātā paliks ar faktu, ka tas ilga 4 stundas, pēc tam nejutu savu roku un vēl trīs niecīgām, bet svarīgām detaļām:
a) pulkstenis - mazs objekts priekšā, kurš rāda laiku, bet kuram pamats ir tumši pelēks un rādītāji gaiši pelēki, sēžot kādā sestajā solā no sākuma, rādītājus neredzu. šī bija manas laika izjūtas pārbaude. līdz brīdim, kad izgāju uz tualeti man nebija ne jausmas cik daudz man vēl atlicis rakstīšanai.
b) koppapīrs - nu nē, ne jau tas melnais, bet tā doma. eksāmens tiek rakstīt uz lapām, kurām ir divas kopijas. tātad ir baltā, dzeltenā un rozā lapa, un kā jau koppapīrs, rakstot uz baltās, rakstās arī dzeltenajā un rozā. un tas likās tik jocīgi, gluži vai atcerējos kā bērnībā pārzīmēju zīmējums...
c) mandarīni - es neņēmu uz eksāmenu līdzi mandarīnus, jo man likās, ka tie pārāk smaržos, bet ak, paldies maniem gudrajiem kursa biedriem, kuri tomēr bija ņēmuši šo mazo oranžo augli līdz, jo ikreiz kad kāds nolobīja mandarīnu, nāsīs iesitās spēcīgā smarža un tā teju vai uzmodināja un uzmundrināja nonīkušo eksāmena rakstītāju.
____________
tad nu tā, mācīšanās oficiāli ir noslēgusies. erasmus vēl ne. tad nu .....
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru