bjørvika atvērtā durvju diena un mākoņi

Tā nu ir, ka Oslo nav īpaši skaista pilsēta. Tā nevar lepoties ar skaistu arhitektūru vai vēsturiskām ēkām. Oslo vecpilsēta neatrodas centrā un rāts nams izskatās pēc rūpnīcas. Protams, Oslo lepnums ir no itāļu (hihi) marmora celtā opera, bet cik ilgi var dzīvot ar vienu skaitu objektu?

Pareizi, nevar. Tāpēc bagātie norvēģi veido Bjørvikas rajonu, kurā šobrīd viss ir tapšanas stadijā. Tiek plānots vienu satiksmes mezgla daļu "apbūvēt" ar kalnu, izveidot skaistus gājēju tiltus un protams celt, celt un vēlreiz celt gaišas, modernas mājas. Tad nu, lai atgādinātu Oslo iedzīvotājiem, kas tur būs pēc pāris gadiem, šodien bija atvērto durvju diena vēl neuzceltajam rajonam un operai. Neuzceltajā rajonā īsti nav ko redzēt, tāpēc koncentrējos uz operu.
Izstaigājos pa operas iekšieni (ikdienā var ieiet foajē, bet ne pastaigāt pa stāviem). Secināju, ka visticamāk, ja no paša pēdējā stāva sāktu ripināt bumbiņu, tā ripinoties pa augšām un lejām nokļūtu arī pirmajā stāvā. Šķiet, tikai tualetēs un 1. stāvā ir taisna virsma - visur citus slīpa.
Paskatījos uz izrāžu tērpiem, bet galvenais – noķēru ļoti patīkamas sajūtas. Uz operas un blakus operai visādās vietās spēlēja mūziķi, šur tur dejoja baletu. Katrā ziņā notika tāda kā klasikas „izvilkšanas” ārā no telpām. Un es kā mākslas baudītāja un divas nedēļas veca osloiete apsēdos uz jumta, klausījos pūšamo instrumentu priekšnesumu un kārtējo reizi apbrīnoju mākoņus.
Šķiet es uz tās baltās mājas jumta varētu dzīvot un, lai arī tas ir manam latvietes prātam grūti pieņemams, pārbūvētais kalns ar apslēpto high-way, respektīvi, Bjorvika izskatīsies skaisti.

2,5 ballītes un iepazīstamies ar maniem biedriem

Esmu noslinkojusi ar ziņošanu, taču tas jau nemaina notikumu gaitu vai ne?

Tātad pa šo laika sprīdi nekas dižs nav noticis - lekcijas rit savu gaitu, grāmatu lapas tiek šķirstītas aizvien biežāk un universitātē tiek pavadīts aizvien vairāk laika. Protams, pavisam skaidra lieta, ka mācīties visu laiku nevar tāpēc pa šo laiku esmu arī mazliet izklaidējusies. Varētu teikt, ka esmu apmeklējusi 2,5 ballītes, jo viena īsti nebija ballīte. Šīs ballītes un protams tajās uzņemtās bildes arī labi kalpo par iemelsu, lai jūs iepazīstinātu ar visiem.

Tātad kopā mēs mūsu koridorā esam 14 - 2 meitenes īsti nesocializējas ar pārējiem, tāpēc bildēs varēs sazīmēt 12 cilvēkus.

Bilde no picu ēšanas no labās ir amerikānis Zeks (1), tad polis - Pjotrs (2), brazīliete - Džuliana (3), ES (4), poliete - Karolīna (5), polis - Sebastians (6).

No labās čehs - Kims (7), Džuliana un es.

Poliete - Olīvija (8) ar mūsu picām.

Priekšā no labās vācietis - Mike (9), Zeks, otrajā rindā no labās serbs - Luka (10) un Pjotrs.

Un te no labās, Alīna (11) un indietis - vārdu neatceros (12) .

Tātad mazliet par tām sākumā pieminētajām 2,5 ballītēm:

1) 2dien mūsu virtuvē notika, kas ļoti jauks. Čehs mums uzcepa picas par no izdzertajām alus bundžiņām sakrāto naudiņu (34 NOK). Tā bija jauka, mierīga kopistiska pasēdēšana, kurā vienojās viss mūsu koridors bez divām meitenēm, kuras laikam tā īsti nepieskaitām pie sava koridora, jo neviens pat nepamanīja, ka viņu nav.

Visu nedēļu cītīgi apmeklēju skolu, arī 5dienas vakarā kārtīgi lasīju savas grāmatas, bet tad atnāca 6diena...

2) Iespējams neesmu gana daudz stāstījusi par savu buddy group, jo sākotnēji man tā īsti nepatika tā padarīšana (bija liels vāciešu īpatsvars), bet sākoties mācībām ļoti noderēja, tas, ka ieejot klasē, kura pilna ar norvēģiem, ir manāma kāda pazīstama seja. Divus no trīs saviem kursiem mācos kopā ar Džonotanu no ASV, kurš tad nu izdomāja 6dien uztaisīt buddy grupas atkal tikšanos. Kā jau minēju, neesmu šī pasākuma fane un ja nebūtu manas uzstājīgās domubiedres dienvidkorejietes Sunny, tad visticamāk būtu šo pasākumu laidusi garām, bet rezultātā būtu palikusi zaudētājos, jo pasākums izvērtās ļoti sirsnīgs un mīļš. Runājām, iepazinām viens otra kultūru un, kas ir ne mazāk svarīgi, paēdām, jo Džonatants ar savu draudzeni nodorošināja finger-food, kas patiesībā bija normāla ēdienreize - kartupeļi, kotletītes un sāļā maize ar olīvām. Rezultātā mājās devāmies ar pēdējo T-banen un ļoti pozitīvām emocijām. (tiks papildināts ar fotogrāfiju)

3) Atgriežoties no pasākuma nr.2. mājās nācu pa pilnīgi melno Kringsja ceļu, kuru kā izrādās naktīs neapgaismo. Nokļūstu līdz savai mājai. Skatos visi logi tumši - bija jau 00:30 tāpēc pieņēmu, ka visi guļ, bet ieejot iekšā aina izrādījās pavisam cita. Liela daļa koridora draudzīgi sēdēja virtuvē un tukšoja mūsu jaunā kaimiņa - indieša atvestos labumus. Indietis izrādās ir no augstākās kastas un ļoti turīgs un viņš izstāstīja tik daudz par savu kultūru un paražām, ka to jau vien varu minēt, kā lieli eramsus ieguvumu. Bet kā izrādījās indieši ir arī ļoti devīgi un tā nu labsirdīgais kaimiņš mūs uzcienāja ar stipro dzērienu. Un tā nu es līdz 2:30 mūsu virtuvē pavadīju inteliģentās un bezgala interesantās sarunās par reliģiju, kultūru un tradīcijām, pie reizes cenšoties Beļģim, kurš kā izrādās dzīvo mūsu mājā iestāstīt, ka es negribu ar viņu runāt franciski.

Bet te jau atkal klāt ir pirmdiena ar skolu, un līdz līdzīgām aktivitātēm visticamāk jāgaida 5 dienas!

Te gan gribētos pieminēt, ka man laikam ir ļoti paveicis ar koridora biedriem, jo mums nevajag lielos tusiņus un sanākšanas un mums pietiek ar savām mazajām, bet skaļajām virtuves ballītēm un šad tad pasēdēšanu pie dabas :)

cālis

Daudzi man vaicā kā tad man veicās ar manu 30NOK cāli? Es teiktu - ļoti labi! :)

Tāds brūns un gards viņš iznāca no cepeškrāsns.

Un pēc ilgiem cīniņiem pāri palika šis te:


Tātad uztraukumam nav pamata - es ēdu un pie tam vēl gaļu!

p.s. lieki piebilst, ka es visu cāli neapēdu - man gaļas pietiks vēl trīs dienām! :) izdevīgi un ļoti garšīgi!

pašiem sava bibliotēka

Kā jau minēju, tad ar lekcijām viss kārtībā, bet drusku citādāka situācija ir ar grāmatām. Pirmās lekcijas beigās pasniedzēja nolasa prāvu sarakstiņu ar grāmatām un beigās piebilst - You know where you can buy them- at akademika! Man acis lielas, un pēc Alīnas stāstiem par darba burtnīcu pa 400 NOK, neticu, ka man tagad jāiet pirkt piecas grāmatas (ņemot vērā, ka arī neticu, ka patiesi kādu no vāka līdz vākam izlasīšu). Vēršos pie blakus sēdošās norvēģietes ar jautājumu vai patiešām visas jāpērk, uz ko viņa atbild diez gan pārliecinoši - jā,visas. Sēžu lekcijā un prātoju ko diez pēc tam darīšu ar grāmatu par kontentanalīzi. Pienāk nākamā lekcija un arī tajā pavēsta, ka ir jāiegādājas grāmatas un nedrīkst aizmirst par Compendium - pasniedzēju veidotu rakstu kopsavilkumu no grāmatām, kuras nevar nekur iegūt.
Beigās jau liekas, ka par ēšanu jāaizmirst un visa nauda jāziedo grāmatām, bet pēc maza atelpas brīža attopos, ka ir taču arī bibliotēka. Protams, šķiet aizdomīgi, ka norvēģi paši par to neaizdomājas, tomēr ar savu latvietes skopumu dodos starp plauktiem īsto grāmatu meklējumos.

Rezultātā ieguvu 7 no 10 vajadzīgajām grāmatām.
Devos uz izslavēto akademiku pēc saviem Compendium eksemplāriem, kas ir vienkārši sakopēti materiāli. Un dodoties uz kasi, netīšām nokļuvu pie komunikācijas plaukta, kurā atradās arī manis trīs neiegūtās grāmatas.
Stāvēju, pētīju, šķirstīju, palasījos, beigās nospļāvos un nolēmu, ka tās grāmatas tāpat noderēs manam maģistra darbam. Tā nu es beigu biegās atstāju smuku summiņu par 3 grāmatām un 2 kopētiem materiāliem -1256 NOK.
Tagad gan domāju, kāpēc man tās grāmatas vajadzēja pirkt, bet kas darīts darīts.

Stiepjot mājās savas no bibliotēkas iegūtās un nopirktās grāmatas domāju par norvēģiem, kas tomēr pērk visu un secināju, ka doma pamatā jau ir ļoti laba - tu izvēlies ko studēsi un jau no pirmā kursa veido savu bibliotēku konkrētajā jomā, rezultātā iegūstot tiešām vērtīgu grāmatu plauktu. Tomēr tāda bibliotēka ir sasodīti dārga! Vismaz erasmus studentam noteikti.

pirmā lekcija biroju centrā

Jāsāk ar to, ka šodien tad beidzot sākās mācības - pasniedzēji atnāca! Toties mans ceļš līdz Department of media and communication bija garš jo garš. Dīvainā kārtā visas ēkas Oslo Universitātē ir nosauktas kāda cilvēka vārdā - piemēram, norvēģu valoda notiek Sophus Bugges mājā, bet bibliotēka ir Georg Sverdrups mājā, attiecīgi lekcijas notiek, piemēram, Sophus Bugges seminar 3 un manā plānotājā bija ierakstīts Forskningsparken 207, es cilvēks no Latvijas iedomājos, ka ja jau mans departaments ir zem humanitārās fakultātes, tad noteikti tur arī notiks lekcijas. Izrādās - nē. Komunikācijas un mediju departaments atrodas pilnīgi citā ēkā, nemaz nerunājot par vietu.

Karte ir, dodos departamenta meklējumos. Atduros pret biznesa centru, nevienas citas ēkas izņemot bērnu dārzu apkārt nav un pēc kartes manai potenciālajai mācību vietai IR jābūt te. Ieeju ēkā, tur patiešām kā biznesa centrā. Apvaicājos vai te maz kas tāds ir, uz ko saņemu atbildi ar noradījumiem kā nokļūt departamenta telpās. Mans ceļš protams bija ar dažiem nepareiziem pagriezieniem un stāvu sajaukšanu, bet rezultātā nokļuvu galamērķī, kas pārsteidza.

Iesākumam, kā jau biznesa centrā visiem ofisiem ir ieejas kartes un slēgtas durvis, galvenās tieši tā arī bija aizslēgtas, bet drusku nostāk bija ar krēslu atstutētas durvis studentiem, pa kurām ieejot pavērās interesants skats. Tas nu patiesi bija departaments, jo viss bija izkārtots kā parastākajā birojā - mācībtelpas izvietotas kvadrātveidā gar malām, vidū izveidota sarkanu krēslu atpūtas zona ar žurnālgaldiņu un pieņemu, ka jaunākajiem norvēģu laikrakstiem. Sienas - patīkamos, neuzkrītošos siltos toņos. Vienā no lielās telpas galiem atrodama virtuvīte ar mikroviļņu krāsni un tēju, kafiju bez maksas. Tur pieejamas pat krūzītes ar biroju centra un departamenta logo. Lieki piebilst, ka studenti šādā vidē izskatījās un uzvedās atbrīvotāk un priecīgāk kā jebkurā citā līdz šim pabūtajā vietā (citas fakultātes izskatās līdzīgi Latvijā sastopamajām, pievienojot vēl nomācošo norvēģu ķieģeļu sarkano krāsu visur).

Lai nu kā telpas patīkami pārsteidza un arī lekcijai par metodēm nebija ne vainas. Bet pulkstenis tuvojās 12:15 un mana sirsniņa sāka pukstēt nedaudz ātrāk - gaidāms priekšmets, kura dēļ izvēlējos Oslo Universitāti.
12:20, kad pasniedzējs iepazīstināja ar kursā aplūkojamajām tēmām es no laimes vai gribēju raudāt. Te nu tas bija - tas ko man tik ļoti gribējās apgūt padziļināti. Protams ceru, ka tēmas tiks pienācīgi aplūkotas un tā nebūs bijusi tikai pirmā lekcija, kas bija izdevusies. (Starp citu runājot par sociālajiem tīkliem pasaulē, konkrētāk Eiropā tika pieminēts arī draugiem.lv - šo tēmu 4dien seminārā tuvāk runāsim, tad nu būšu Latvijas spokeperson diskusijā draugiem.lv vs. facebook).

Lai nu kā pirmās lekcijas un iepazīšanās ar savu departamentu bija veiksmīga, rīt došos izzināt ko norvēģi domā par freedom of speech.

pirmā skolas diena

Tātad šodien pirmā skolas diena !!!!

Yeah, right! Te notiek tā pat kā Latvijā, pasniedzēji mēdz aizmirst par studentiem, kas čakli cēlušies, lai 9:15 gūtu norvēģu valodas zinības. Nosēdējām stundu gaidot pasniedzēju, rezultātā ap 15:00 saņēmu e-pastu "Sorry for misunderstanding". Lai nu kā būtu ar to izčakarēto rītu, vismaz iepazinu bibliotēkas, kas ir NENORMĀLI foršas. Domāju, ka varētu arī dzīvot pie saviem diviem plauktiem par computer-mediated-communication. Nu tā patiesi, ieraugot tās grāmatas un informāciju izjutu tādu kā nirvanu. Ņem, kuru grāmatu gribi, varētu noderēt.

Bet diena izvērtās jauka un notikumu pilna - ne tikai piereģistrējos policijā (jeij), bet arī nopirku gaļu (!!!). Konkrēti pavisam mazu cālīti jau samarinētu ar garšvielām par 30 kronām. Jūtos kā uzvarētāja, jo rīt man pusdienās būs gards cālis. Cerams, gan, ka rīt pasniedzēji atcerēsies, ka ir arī tādi studenti. Bet tas jau rīt!

latviešu pelnrušķītes oslo

Šodien ir svētdiena. Spīd saulīte. Es pamodos 10:44. Izstaipījos un nolēmu, ka šī ir tā diena ko pavadīt pie ezera ar grāmatu un mandalām, nu tā kā teiktu vecvecmamma – svētīti. Bet ap pus12 izkāpjot no gultas un dodoties uz kopējo virtuvi tā vietā, lai es mierīgi ar sevi pabaudītu svētdienas brokastis (kartupeļu salātus un uzceptu sev maizīti) mani sagaida tur vismaz vēl 7 cilvēki (jā, jā, es zinu, es dzīvoju kojās, kur 14 people share a kitchen), bet svētdienās!!!! Izrādās visi bijām pamodušies ap vienu laiku un vienlaicīgi sagribējuši ēst. Rezultātā tā īsti pat nebija kur šķīvi nolikt.

Ieejot dušā pēc kaimiņienēm arī tur sagaidīja patīkami matu kušķi uz grīdas un pie sienas. Alīna bija kaujinieciski noskaņota iztīrīt mūsu istabu un beigu beigās no vienas istabas, mēs iztīrījām otru virtuvi, otru vannas istabu un atpūtas telpu. Būtībā – paveicām neiespējamo. Un tagad esam nolēmušas privatizēt šo vietu.
Ļoti nožēlojam, ka pirms uzkopšanas darbu sākšana visu neiemūžinājām tomēr, tagad var redzēt cik viss ir skaisti un tīri. Mēs ļoti lepojamies ar sevi, un ikviens, kurš redzēja kā te izskatījās pirms tam lepojas ar mums.

Liela pateicība jāizsaka Alīna vecajam t-kreklam, kas veica grīdas lupatas fuknciju, hloram, kādam mistiskam tīrīšanas līdzeklim un protams mums - čaklajām latviešu pelnrušķītēm, kuru darbu diez vai kāds novērtēs, bet vismaz mēs pašas esam ļoti apmierinātas.

Tā nu esam iekārojušas savu virtuvi-mācību telpu (jo tur ir vienīgā vieta, kur ir brīvs vēl viens interneta štepselis). Un nu ap 15 beidzot dodo pie ezera ar grāmatu un mandalām. Baudīt svētītu dienu! Ceru, ka arī jūsu svētdiena bija darbīga, rosīga un svētīta!

mūsu pirmais stāvs

Un te mazs ieskats ēkas iekšienē.


Gaitenis uz visām četrām two-in-a-room istabiņām.


Kopīgā virtuve (Alīna vāra griķus).


Kopīgais ēdamgalds.


Te mēs krājam virtuves labiekārtošanai. Par katru alus bundžiņu var iegūt 1NOK. Iegūto izlietosim kopīgiem mērķiem.


Un te pēdējais - katras meitenes sapnis - skapis-koridoris, kas jādala ar vēl trīs meitenēm. :)

Mammu, tēti, te es dzīvoju!

Te būs īss foto stāsts par to, kāds ir mans ceļš no metro pieturas līdz kojām un kāda tad galu galā izskatās māja, kurā ir mana pieticīgā istaba.

Šī ir mana koju mājiņa, pēc adreses - Olav M. Troviks vei nr. 24


Mūsu logs - no labās (vai kreisās) trešais pirmajā stāvā.


Tāds skats paveras no mana loga. Skaisti, ne?


Tās miskastes tuvumā izskatās vēl skaistāk. :)


Pie tām ir arī pastāvīgais iedzīvotājs -kaija. Bet vispār tur šad tad var atrast mēbeles, kuras studenti savāc, lai iekārtotu savas pieticīgās istabiņas.


Pa šo ceļu mēroju apmēram 4 minūtes līdz T-banen pieturai.


Te es iepērkos. Veikalā Kiwi. Veikals ir 3 minūšu gājienā no manām kojām.


No Kiwi, ko šajā bildē nevar redzēt, bet, kas ir pa labi, paveras kāpnes uz T-banen staciju. Ja labi ieskatās tur var redzēt arī pašu vilcieniņu/metro. :)

Un, ja skatās kartē, tad tāds ir mans ceļš līdz metro. :)

diendusa

Gribēju tikai pateikt, ka pēc ilgiem laikiem jūtos mierīga. Nē, protams, satraucos par visām Oslo lietām un ilgojos pēc mājām, bet iekšēji nav stresa, nav tās mežonīgās steigas, kas ir Rīgā. Vakar bija ballīte, šodien ekskursija un ap pulksten 16 jutos nogurusi. Ko es izdarīju? Aizgāju nosnausties. Tik sen tā nebiju darījusi, un ir tik patīkams iekšējs miers un nogurums.

flag party without flags

Cik tālu ir Sogn? Vispār nav ne jausmas. Kā mēs tur nokļuvām? Ar kājām. Kāds teica, ka zinot virzienu un mēs vienkārši gājām. Nokļūstot ballītē sākās katra individuālie piedzīvojumi, kurus caurvija nemitīga kāda grupiņas dalībnieka meklēšana. Kas attiecas uz mani – satiku austrālieti, kas runāja latviski, nu pāris frāzes, bet tomēr. Kāds Norvēģijā adaptējies krievs mani uzskatīja teju vai par sen pazaudēto māsu, jo varēja ar mani parunāt krieviski. Izdancināja un tad iedeva padzerties savu alu, kas stāvēja nolikts uz palodzes. (Tālāk mammu nelasi). To redzēdami Mike un Zeks nolēma, ka ir jāpārbauda visas pudeles, jo tur var būt alkohols.

Atgādināšu, ka nevienam nav noslēpums, ka Norvēģijā dzert ir dārgi, prātam nepatverami dārgi. Alus maksā ap 20 kronu, bet pārējais jau nopērkams pa trīsciparu skaitli (lētu vīnu var sameklēt par 70 kronām).

Un tāpēc visa mūsu iepriekšminētā grupiņa uztaisīja reidu pa tukšajām pudelēm. Mums ar Mike, Zeku, Pjotru tika 2/3 pilna alus pudele, šķiet Alīnai un Klaudio veicās labāk. Lai nu kā. Vietas bija maz, cilvēku nenormāli daudz. Lielākā daļa laika pagāja meklējot vienam otru, beigu beigās kad visi veiksmīgi atkal bijām satikušies, kopīgiem spēkiem devāmies mājās. Gāja jautri, haotiski un katrā ziņā no rīta pieceļoties gribējās pasmaidīt par savu neapdomību iet naktī uz nezinkurieni un vieglprātību dzert no jau atvērtām pudelēm. Bet šķiet ieguvu mazu daļiņu no vidusskolas laika sajūtām. Bija labi.

virtuves pasēdēšana

Tad nu te tā bija. Īsta Erasmus ballīte. Negribas vien beigt smieties cik dīvaina un jocīga tā izvērtās katram no mūsu mazās grupiņas, kas kopistiski no Kringsja devās uz Sognu , kur notika, Flag party, kur pamata doma bija, ka cilvēki atnāk saģērbušies sava karoga krāsās vai ar savu karogu. Nemaz neminēšu, ka nevienam no mums nebija ne karoga un nebijām pacentušies arī savā apģērbā iekļaut krāsas no tā. Iešana notika brīdī, kad pēdējais T-banen bija aizbraucis un vajadzēja gaidīt nakts vilcienu, kuru, protams, mēs negaidījām. Un gājām kājām. Pirms izklāstīt vakara notikumus iepazīstināšu jūs ar saviem kaimiņiem, vakardienas vakara galvenajiem sabiedrotajiem:
Amerikānis - Zeks
Vācietis – Mike
Itālis- Klaudio
Poļi – Pjotrs, Sebastians, bez-vārda-polis
Latvietes – Alīna un es
Velsietes, kas bija no trešā stāva (kas reāli runāja savā velsiešu valodā) – kurš gan var atcerēties visus vārdus

Tātad viss sākās ar pusdienām, kurās runājām, ka uz Flag party neiesim, mazliet vakarā pasēdēsim savā virtuvē nu tā mierīgi. Ap 19 ar Alīnu izdomājam, jāaiziet līdz veikalam pēc picas un viena (!!!) alus. Domāts darīts. Atgriežamies atpakaļ, nu jā virtuvē maza pasēdēšana - Pjotrs, Sebastians un Mike, pie tam Mike aizdomīgi glāzē ir apelsīnu sula. Klīda nostāsti par amerikāni, kurš dzīvo mūsu koridorī, kuru saticis bija retais (viņš daudz gulēja, lai pierastu pie pārmaiņām), ka viņš ir nopircis šņabi. Atnākam ar saviem pieticīgajiem aliņiem ,bet te nu tas gozējas pašā galda vidū Absolut vodka pa 400 kronām! Dārgākais šņabis, kāds jebkad dzerts. Un ar to viss sākās. Katrs dabūja pa malciņam zelta vērtē esošo dzērienu. Tad atnāca polis no otrā stāva ar īstu poļu šņabi, kas garšoja kā šņabis ar kanēli. (Nenormāli garšīgs). Tad neznokuriens atnāca velsites no trešā stāva ar šņabi no Tanzānijas un kaut ko dīvainu apelsīnu sulas pakā. Un protams, ja Norvēģijā ir tik daudz šņabja vienā vietā nedrīkst neizmantot situāciju. Tā nu mēs ar bez-vārda-poli un Mike tukšojām poļu šņabi uz ko Mike teica: „If a girl says, that vodka is good, it means it is really good” un pārējie sadalīja atlikušos alkoholu. Kaut kur pa vidu vēl parādījās itālis Klaudio ar sešpaku alus, kurai gan neviens īsti vairs nepievērsa uzmanību.

Tātad atgriežamies pie tā, ka skan mūzika, visi ir jautri un smaidīgi un ļoti atvērti un te Zeks saka: „Let’s go to Flag party”. Kas notika? Visi pacēla savas pēdējās šņabja glāzītes, nokliedzās „Skoll” (nezinu kā raksta, bet norvēģiski tas nozīmē priekā) un tā mēs devāmies uz Sogn ciematu.

lietus un oslo

Paceļam uz augstskolu vienā no T-banen pieturām var redzēt kaut kādus kalnus/pakalnus (centīšos noskaidrot kādu) un tur allaž lūkojoties var pateikt kāda būs diena, vismaz līdz šim tas ir piepildījies. Ja kalns tīts vieglā dūmakā - ātrāk vai vēlāk līs. Vispār jau lietus ir pavisma ierasta lieta Oslo, jo no šeit pavadītājām nu jau sešām dienām, nelija tikai pirmās divas. Un es teiktu, ka pat sāku pierast pie fakta, ka no gaisa allaž kaut kas nāk. Un tas vairs nespēj sabojāt manu dienu un kā novēroju arī Oslo iedzīvotājiem ir vienalga.
Kad Oslo līst, tad neznokurienes visi vietējie izvelk mazus salokāmus, visbiežāk pumpainus, lietussargus un turpina savas ikdienas gaitas. Nav tā, ka ielas paliek tukšākas, vai transportlīdzekļi traucās ātrāk uz mājām.

Arī es izvilku savu mazo pumpaino lietussargu un devos uz Frognerparken, kas tas pats Vigelandsparken vien ir, tikai drusku tuvāk.

Tā ir Vigelandsparken slavenākā skulptūra.

oslo opera

Nav pasaulē daudz tādu vietu, kurās nokļūstot tu jūti - tā ir tavējā. Tur apstājas laiks un viss notiek ap tevi apkārt, bet ne ar tevi. Tu atrodies tādā kā burbulī, kuram nekas, ko tu negribi netiek klāt.
Viena no šīm vietām ir Sigulda. Otrā - parks Montpellier. Trešā - Oslo opera.
Uzkāpjot uz jumta tu redzi visu Oslo, tu dzirdi kuģus nākam un ejam, mašīnas, tramvajus, vilcienus, bet tur ir tas spēcīgais skandināvu vējš, kas visu aiznes prom. Arī skumjas, ilgas, nedrošību. Te tu esi nekas. Un ir tik labi.








Te es jutos maza un niecīga, tāda kā pieneņu pūka, kurai uzpūš vējš un to aiznes uz jebkuru debess pusi. Kāpēc? Jo tā ir vieglāk.

pirmās 3,5 dienas

Ne jau vienmēr par visu var spriest pēc pirmajām dienām. Vismaz es tā ceru. Mans Erasmus ir iesācies ar nogurušām kājām, aukstām naktīm un sasodīti dārgu alu. Šķiet, ka kļūšu par veģetārieti, arī maizi neēdīšu. Tie, kas zina manas attiecības ar auzu pārslām, varu teikti – te nav nekā garšīgāka par auzu pārslu biezputru. Tie, kas uztraucas par manu uzturu – es dzeru ļoti daudz šokolādes piena, kas ir par saprātīgu cenu un tur ir gan cukurs, gan kalcijs, gan vitamīni (hihi).

Šobrīd rādās, ka tas ko neizdzīvoju 4 gadu laikā Latvijā studentu dzīvē, piedzīvošu 4 mēnešu laikā Norvēģijā un par krietni vien treknākām cenām.

Kā ir tagad? Man patīk Oslo. To jūtu kā savu pilsētu. Vai man patīk Erasmus – ne visai. Jo mācības sākas 1. septembrī un esot jebkur citur, šīs brīvās nedēļas var izbaudīt ceļojot, bet Oslo lētāk ir sēdēt mazajā istabiņā un grauzt kaut ko, kas ir no FirstPrice.

Arī internetu šobrīd „aizņemos” no kāda, kas savu bezvadu tīklu ir nosaucis par FBI. Paldies viņam un paldies, ka to ķer tikai manā istabā. Tomēr pastāvīgs savienojums būs labi, ja 5dien. Un tāpat tiks dalīt ar istabas biedrenei. Tāpēc jeij Oslo kojas, jeij interneta pieslēgums un labākie vēlējumi FBI bezvadu tīkla uzturētājam.

Bet, jā, es zinu uz kurieni atbraucu, tāpēc sakožu zobus un par godu jums mani mīļie smaidu!

Mana istaba, kuru dalu ar Alīnu.