let's hope for a happy week

Nākamā (7.) nedēļa būs notikumiem bagāta - 2dien Alīnai dzimšanas diena, 4dien mammai dzimšanas diena (ceru uz virtuālo pasēdēšanu;) ), 4dien vakarā atlido Kristīne, 6dien Latviešu studenti dodas vēlēt. Domāju, ka ir visi priekšnoteikumi, lai nedēļa būtu izdevusies...

oslo kultūras nakts

vakar bija oslo kultūras nakts. varētu teikt muzeja un balto nakšu apvienojums. laiks ārā bija briesmīgs - pūta stiprs vējš, lija, Latvijā es nekad tādā laikā neapsvērtu iespēju doties ārā, bet uzklausot savas norvēģu grupas biedrenes teikto, ka laiks paliks tikai sliktāks, tam pieskaitot manu neremdināmo vēlmi aiziet uz parlamentu, kas ikdienā ir slēgts un to pareizinot ar manu līdzgājēju uzstājīgumu, nospriedu - jāsaģērbjas silti, jāpaņem cimdi un jādodas ielās.

mūsu vakars sākās 18:00 Ullevål stadion futbola muzejā, kurš ir teju blakus universitātei. tā kā tas neatrodas oslo centrā cilvēku nebija un mēs tikām pie individuālas guided tour, sporta veikala šalles, lietus mēteļa (ļoti noderīgi!!!) un mini vuvuzelas, gids norvēģu futbola vēsturi stāstīja ar tādu aizrautību, ka beigās jau viņam piedevu, ka pie sienas ar Eiropas futbola komandu krekliņiem, nebija atrodams Latvijas krekls. lai nu kā ar to Latvijas futbolu, pabijām stadionā, ģērbtuvēs, protams muzejā un satikāmies ar norvēģu futbola komandu (hihi). Muzejā pavadījām teju 45 minūtes, izejot ārā protams lietus nebija mitējies, bet futbola gida-fanātiķa iedvesmoti devāmies uz centru smelties kultūru.
sākotnēji meklējām mistisku slepenās brālības namu, lai palūkotu vai viss patiešām ir tā kā rakstīt DaVinči kodā, bet nomaldījušies no pareizā ceļa, nospriedām, ka jādodas uz vietām, par kurām esam dzirdējuši un vismaz no ārpuses redzējuši. devāmies uz Oslo rātsnamu, kurš šonakt piedāvāja iespēju uzkāpt tā torņos un redzēt kā tiek spēlēta zvanu mūzika. mums par lielu skādi, biļetes uz tuvāko tūri bija izņemtas, bet laipnais gids piedāvāja paņemt biļeti uz nākamo tūri - mums 2x nav jāsaka, paņemam biļetes un dodamies iekarot parlamentu (kā vēlāk izrādīsies mums visur smaidīs veiksme). tur par brīnumu, ārā rinda, bet kā gadījies kā ne, nostājamies rindas galā, un kā reiz paralmenta durvis atverās un tiek "uzņemta" angļu valodas grupa. lieki piebilst, ka mēs ietilpām tajā grupā un stundu pavadījām klausoties norvēģu parlamenta dīvainībās, sēžot deputātu vietās un apbrīnojot dīvaino dizainu. tāpat devāmies uz The mini bottle gallery, kurā bija 53 000 mini pudelīšu. tur atradu arī antīku Latvijas balzāma pudelīti, par ko protams dubults prieks un lepnums.
laikam skaistākais no visa vakara bija kāpiens rātsnama tornī, protams, pats kāpiens uz 15 stāvu lika mazliet pasvīst, bet uzkāpjot augšā vispirms varēja iepazīties ar rātsnama ērģelnieku, un tad uziet uz jumta, kur pavērās naksnīgā oslo uz visām pusēm un protams šo skatu varēja baudīt zvanu skaņu pavadījumā. saviļņojoši.

kopumā pabijām sešos muzejos, jāmin, ka cilvēku bija krietni mazāk kā līdzīgos pasākumos rīgā, bet lielākoties visur muzeju apskate notika gidu pavadībā. informācijas bija daudz un par katru muzeju stāstīt nav jēgas. īsumā mūsu vakara programma:
18:00- Ulleval stadion
20:00 - Stortinget
20:25 - Freia
21:00 - The mini bottle gallery
21:45 - Rådhuset
22:30 - Nobels fredssenter
23:00 - Salūts

vienīgi vēl jāpiemin vakara noslēgums. izejot no ne visai interesantā Nobela miera prēmijas muzeja, bijām apņēmības pilni sameklēt kuģīti un doties vēl pēdējā kruīzā, taču nebūdami īsti pārliecināti, kur tas atrodas sekojām cilvēkiem un apstājāmies vietā, kurā bija savākusies paliela grupa. apstājāmies, centāmies saskatīt ūdenī kuģi un mums par lielu pārsteigumu un prieku, ūdenī atspīdēja uguns puķes. kā izrādījās bijām nokļuvuši tieši uz oslo kultūras nakts noslēgumu - mūs priecēja salūts teju 15 minūšu garumā (un jāatzīst, ka krāšņāku un ilgāku salūtu esmu redzējusi tikai 2x mūžā - Rīgai 800 un Francijā, Montpeljē 14. jūlija svinībās).
tāda bija mana oslo kultūras nakts - fantastiska, aizraujoša, interesanta, bagāta un vēl un vēl un vēl!

Elvelangs i fakkellys*

Līdz šim nebija izdevies nokļūt norvēģu rīkotos pasākumos (izņemto to tirgus ielu), tāpēc dodoties šī vakara gaitās nebija īsti skaidrības cik apmeklēts šis pasākums varētu būt. Dodoties tikties ar saviem šī vakara biedriem, t-banen jau likās mazliet pilnāks kā parasti, bet izrādījās, ka tas nebija nekas salīdzinājumā ar tramvaju un kur nu vēl upes malu.
Tātad pasākums bija - pastaiga gar upi lāpu gaismā. Tā kā jau iepriekš kaut kur minēju, Oslo ir kā bļoda un no vienas bļodas malas iztek Akerselva - upe, kas vijas cauri Oslo rajoniem. Kā dzirdēju, tad šis pasākums tieši tāpēc arī tiek rīkots, lai saliedētu Oslo rajonus un, protams, cilvēki varētu baudīt mākslu. Tad nu pastaigā gar upi devos francūzietes, sešu vāciešu, šķiet ķīnietes un norvēģietes pavadībā. tā kā mums līdzi bija norvēģiete, kurai teorētiski vajadzēja pārzināt oslo, karti savā mazājā somā necentos ielikt, vēlāk izrādījās, ka tā bija kļūda, jo norvēģiete zināja mazāk par mums. bet ko nu par to.
Pasākums bija jauks, izstaigājāmies no sirds patikas, žēl, protams, ka visu laiku lija, un žēl, ka cilvēku bija tik daudz, ka brīžiem nācās apstāties, jo gluži vienkārši neviens nevarēja pakustēties.
Lai aptuveni uzburtu kā tas viss izskatījās - visā upes garumā bija izliktas lielās āra sveces, kuras izgaismoja celiņu. Ik pa aptuveni 100-150 metriem notika kāds maziņš koncertiņš, vai citos gadījumos lielāks - dziedāja kori, spēlēja grupas, solisti dziedāja sveču gaismā upes krastā. Tāpat bija visvisādas izdarības ar uguni - bija ugunsrijēji, kaut kādi puiši ar motorzāģiem un dzirkstelēm, uguns skulptūras un citi brīnumi.
Kopumā - iepazīta pilnīgi cita Oslo daļa, redzēti daudzi maziņi ūdenskritumi, esmu iemācījusies pārvietoties lejup no kalna neejot, bet gan šļūcot (izrādās viņiem stāvākajās vietās ir īpašs ceļu segums, pa kuru var noslidināties lejup) un sastapti norvēģi kulturālā pasākumā. Pasākums izdevies.

p.s. vakaram bija arī pipariņš - tramvajā divi vīrieši sāka kauties un kad viņi tā kā izripoja uz ielas, tramvajs nebrauca uz priekšu kamēr viņi nebija katrs aizgājuši uz savu pusi. cik jauki no tramvaja vadītāja puses. :)

______________________________________
*Pastaiga gar upi lāpu gaismā.

slavas dziesma roltonam

Visiem zināms, ka Rolton ir labākais studentu draugs. Un arī manējais. :) It sevišķi tāpēc, ka vienu Rolton es lietoju trīs reizes:
1) Makaronus ēdu ar pesto vai kečupu;
2) Eļļu izmantoju cepšanai;
3) Garšvielas - pēc vajadzības, šad tad rīsiem vai griķiem, citkārt, iemainu pret kaut ko saviem virtuves biedriem.

Ak, paldies, ka eksistē tāds Rolton!

ziemassvētku zaķis un lieldienu vecītis

te nu ir pagājusi arī ceturtā nedēļa. ēdiena zaglis aizvien aktuāls, tā pat kā mūsu istabu sienu noformējums. šī ir bijusi dīvaina nedēļa, ar ļoti dīvainām brīvdienām. ne tā, ka slikta, bet ļoti dīvaina.
dažreiz šķiet, ka tagad vēl neapzinos kādu kulturālo bagātību man dod šis laiks oslo. 5dien nogaršoju austrāliešu kārumu -vegemite, kas ir taisīts no rauga ekstrakta. īpaši negaršīgs, vismaz manām garšas kārpiņām, bet austrāliete no mana kursa turpināja to gardi ēst visu lekciju un teica, ka ir saņēmusi tikai pāris paciņas ar šo "garšīgo" brīnumu un, ka tas būšot krietni par maz. tāpat braucu uz skolu ar brendu no zambijas, kas uzskata, ka pornogrāfija ir pilnībā jāaizliedz un tas ir ok, ja valstij pieder visi mēdiji. pavisam jocīga izvērtās diskusija virtuvē par tradīcijām, kurā piedalījās: 1 vācietis, 1 čehs, 3 poļi, 1 austrāliete, 1 amerikānis, 1 brazīliete un 1 latviete. diskusija ilga teju 3 stundas un nevēlos piesārņot jūsu prātus ar neprecīziem terminiem vai tradīciju pārstāstu, tāpēc tādi kā svarīgākie citāti...
viss sākās ar to, ka prātojām vai decembrī Oslo būs izrotāta ar lampiņām un lielveikalos būs mazie, apaļie vīriņi sarkanajos tērpos. pieminot vārdu Santa Klauss, čeham acis iepletās un viņš gluži bezkaislīgi paziņoja - We hate Santa Klauss. We don't have it. Uz ko, protams, mums pārējiem liels izbrīns. Ieguvām nelielu ieskatu čehu Ziemassvētkos, pēc kura amerikānis čeham vaicāja: Does Jesus baby brings the gifts? I mean - do you relly think that a baby can carry all those gifts?
Nākamais jocīgais aspekts, saistās ar Lieldienām. Mēs ar vācieti, viens otru papildinot, stāstām par Lieldienu zaķi un olām, uz ko čehs uzdod nevainīgu jautājumu: Who the f*** is easter bunny?
Secinājumi vismaz par Latviju ir divi, mūsu tradīcijas ir copy-paste no vāciešiem un tagad ik pa brīdim papildinot ar amerikānisko. Domājams, ka nav ilgi jāgaida līdz svinēsim St. Patricks day. Kas ir St.Patrick's day? Kā amerikānis teica - you dress up in green and get drunk, that's all i can say.
un noslēgumā - poļi ir ļoti draudzīgi cilvēki un ļoti sirsnīgi, un viņi pavisma noteikti nesaprot vārda "nē" nozīmi, jo tikko - svētdienas pievakarē, manas rōmmeitas draugs pie mums iekāpa pa logu, ar padusē pašautu paštaisītu citronu grādīgo padzērienu, un nu vienkārši nav iespējams iestāstīt poļa cilvēkam, ka svētdienās ir jāatpūšas, nevis jāballējas. bet var jau būt, ka viņš vienkārši sajutās vainīgs...
lai nu kā - ir ļoti dīvaini.

veļas diena

veļas mazgāšana noteikti nav tik vienkārša kā tas varētu šķist, it sevišķi tad ja veļas mašīnai ir divi displeji, ir jāsaprot ko darīt ar mazgāšanas karti un kādu režīmu beigu beigās izvēlēties.
vispār šai dienai es briedu jau sen - pulveris tika iegādās laicīgi, ierīkotais netīro drēbju maiss arī pildījās, kā papildus motivators kalpoja dvieļa kliedzieni pēc mazgāšanas. un saprotot, ka dvielis mūsu mitrajā virtuvē neizžūs līdz vakaram, šorīt piecēlos ar plānu - šī būs mana veļas diena.
vispār jau ar veļas mašīnu gāja tīri labi, kā zināms esmu tehniska meitene un arī veļas mašīnas ir mani draugi, ko gan nevarētu teikt par veļas žāvētājiem. jāmin, ka šī bija man pirmā tikšanās ar veļas žāvētāju, nekad iepriekš neko tādu nebiju redzējusi, kur nu vēl lietojusi.
tātad: veļas mazgājamā mašīna ir tik liela, ka tur iegāja mans apģērbs, dvielis, mana gultas veļa un vēl alīnas gultas veļa. bet kā izrādījās veļas žāvētāji ir vēl lielāki, tāpēc steigā nesām lejā ar rokām izmagātās drēbes. bet cik ironiski, steigai nebija pamata. pie žāvētāja nr.8 uzkavējāmies kādas 20 minūtes, jo gluži vienkārši nepratām to iedarbināt. izvaicājām trīs cilvēkus un nevienam nebija ne jausmas kā to darīt - viens piedāvāja savu žāvētāju, otrs pamācoši stāstīja cik slikti ir žāvēt drēbes un kā tas bojā audumu, trešais paskatījās un noplātīja rokas.
un tad aiz stūra parādījās ķīniete/japāniete/korejiete, ka bija mūsu glābēja. izrādījās žāvētājs nr.8 nestrādā, nekad nav strādājis, niķojoties, bet viņa laipni piedāvāja izmantot žāvētāju, kuru tikko bija lietojusi, kā izrādījās arī šis žāvētājs bija īpašs, jo .... par to nebija jāmaksā!!! es zinu, neticami, bet tā nu tas ir - mūsu mājā ir bezmaksas žāvētājs.
ar to gan pārsteigumi nebeidzās, jo it kā uzlikām žāvēties drēbes uz 44 minūtēm, bet noejot lejā pēc 40 minūtēm, žāvētājs rādīja stunda un 4 minūtes. kā tas ir iespējams, nav ne jausmas.
bet tā kā mums bija pēkšņi radusies stunda, kuru bijām plānojušas pavadīt savādāk, devāmies klejojumos pa apkārti. rezultātā esam kļuvušas par diviem spilveniem, vienu slotu un vienu sienas dekorējumu bagātākas. ak, jā, un mums ir arī dēlis. tikai nezinām īsti ko ar to darīt. bet forši, ka ir dēlis. un forši, ka ir izmazgātas drēbes. :)

ēdiena zaglis

šausmīgi līst. ir milzīga migla un pēc manu matu stāvokļa spriežot mitrums ir prātam nepatverams. vairāk izskatos pēc tikko izķemmēt pūdeļa, vai afro bērna, nevis baltās sievietes ar lokainiem matiem. sasodīts.
pamodos, ar domu par vienu lielu skaistu sendviču ar sieru un servelādi brokastīs. bet atverot ledusskapi visi mani sapņi sabruka - nebija ne maizes, ne puses servelādes, kāds bija pacenties apēst arī manus krekerus, gurķu salātus un šķiņķa pastēti.
šis kāds ir viltīgs - neēd neattaisītus iepakojumus un ja tas ir liels iepakojums, tad nekad neapēd visu, bet atstāj kaut ko sēklai. es vairs nevaru izturēt, ka tas par ko es maksāju kādam ir bezmaksas brokastis, pie tam doma, ka kāds reāli rakājas pa manu ēdienu plauktiņu, mani dzen izmisumā. protams, neesmu vienīgais upuris, bet kādam šī cīņa ir jāsāk.
nevaru aiznest visu ēdamo uz istabu un nevaru to ieslēgt, tāpēc man ļoti noderētu kādi asprātīgi risinājumi kā cīnīties ar šo indivīdu. ar Alīnu, prātā ienāca doma par caurejas zālēm. tikai žēl, ka tādas nav paķērušās līdzi. tāpēc dalieties ar saviem ierosinājumiem un kādu noteikti izmantosim praksē!

auksti un slapji

šodien līst. nē, nevis līst, bet smidzina. visu dienu vienlīdz stipri. šodien ir patiešām auksts un nemīlīgs, pamazām kļūst skaidrs kāpēc norvēģietēm ir tik daudz un gari adījumi, jo tajos gluži vienkārši var satuntulēties kā tāds maz ezis un justies silti un komfortabli.
sāku domāt, ka neesmu līdz galam novērtējusi laikapstākļus un gaisa temperatūru oslo, jo šodien, uzvilkusi savu biezāko vesti un lietus jaku, devos ar savām kursa biedrenēm uz "ielas tirdziņu". patiesībā, tas bija, kas līdzīgs nakts izpārdošanām lielveikalos, jo visas Karl Johans gate garumā (tā ir tāda kā shopping iela) visi veikali piedāvāja apģērbu, apavus, ēdienus, aksesuārus utt. pa norvēģiem, ļoti zemām cenām. bet ne par tirdziņu ir stāsts, bet gan par aukstumu, no kura netieku vaļā aizvien, lai gan esmu izdzērusi pāris tējas krūzes un istabā radiators ir uzgriezts uz maksimumu. ļoti ceru, ka zābaki nebūs par plāniem un džemperu par maz, (vestes nevajadzēja ņemt līdzi), jo drēgnums ir ne pajokam. un diez vai te kāds ir dzirdējis par atvasaru (iespējams, ka tāda jau bija, vienkārši man šķita, ka tā vēl ir vasara). lai nu kā, vakar līdz 2:00 spēlējām duraku, un tagad apsveru iespēju labākajiem spēlētājiem iemācīt zoli, jo šodien pulksten 19:00 ir jau tumšs un tikai loģiski, ka satumsīs vēl ātrāk, tāpēc ar steigu jādomā, kā pavadīt tumšos vakarus. ieteikumi?

4diena

šī bija jaukākā 4diena kāda man jebkad Norvēģijā ir bijusi (un šī diena pārliecinoši pretendē uz titulu Līdz šim labākā diena Norvēģijā un Labākā 4diena ever).
nezinu vai tāpēc, ka pamodos agri un vārot savu brokastu putriņu apēdu gardum, gardu desmaizīti, vai tāpēc, ka esmu iemācījusies nesteidzoties iet uz t-banen. iespējams iemesls meklējams, lego identitātes veidošanā, vai gardajā kōlā un arbūzā ko pasniedzēji bija mums sarūpējuši. vēl varbūt tāpēc, ka šodien sajutu, ka man seminārā ir savi biedriņi, nu tādi ar kuriem pat grupu darbu varētu veidot. iespējams, tāpēc, ka bieži neizdodas braukt ar vieniem tiem pašiem cilvēkiem metro, bet šodien, gan turp, gan atpakaļ braucu ar kādu rudmatainu norvēģi un kad 3x satikāmies veikalā abi pasmaidījām (priekš norvēģa tas ir ļoti daudz). protams, iemels var būt arī fakts, ka pēc ilgiem laikiem pasēdēju otrā virtuvē un vācietis teica "i'm really happy to see you here". iespējams tāpēc, ka čeham stāstījām par Latviju - un pašas bijām pārsmējušā, kad sapratām, ka viņš jauc Latviju ar Lietuvu. var jau būt, ka tāpēc, ka iemācījām un pēc tam 2 stundas spēlējām duraku. iespējams, ka Latvijas balzāms šoreiz tiešām bija balzāms dvēselei.
bet varbūt vienkārši tāpēc, ka no gultas izkāpu ar labo kāju, uzvilku savu superforšo balto džemperi un nolēmu, ka šodiena būs labāka par vakardienu!

nedēļas vidus, grupu darbs un bezmaksas paciņas

nezinu, kur pazūd laiks, bet paldies Dievam, tas patiešām paskrien. jau atkal ir trešdiena un vēl viena nedēļa ir jau pusē.

šī nedēļa iezīmējusies grupu darbu zīmē, jo šķiet teju ikviens pasniedzējs ir nolēmis, ka tieši tas ir labākais veids kā izpildīt mājas darbu. no vienas puses, protams, darba ir mazāk un arī var drusku izbraukt uz citu rēķina, bet no otras puses... nu tā otra puses, vismaz viena grupu darba ziņā ir milzīga!
iesākumā, mēs grupā esam rumāniete, honkongiete, brazīliete, norvēģiete un es. piekritīsies, ka diez gan dažādas kultūras un mentalitātes. klāta tam visam var pielikt, tādus sīkumus kā honkongietei un brazīlietei ir paliels akcents, bet rumāniete ir klusa pēc dabas, tātad vienīgā kaut cik runājošā meitene ir norvēģiete, kas pret visu izturas ar norvēģiem raksturīgo snobismus. tik tālu - izklausās jautri, ne? bet tālāk ir vēl labāk, tā kā pazīstam viena otru 3 nedēļas un diži vairāk par valsti un pāris pamata faktiem viena par otru nezinām, tad grūti spriest, kura ir uzcītīga un ar teicamnieces sindromu, bet kura easy minded. paldies, šodienai, kas ieviesa skaidrību šajā jomā.
tātad - divas stundas neproduktīvi esam nosēdējušas un es ierosinu, ka varbūt nevajag sarežģīt dzīvi un izvēlēties vienkāršāku tēmu, un kā piemēru minu, ka citas grupas tam pieiet ļoti vienkārši, uz ko brazīliete atbild - we have to be perfect! citā situācijā un reizē, (ko tur liegties) visticamāk būtu piebiedrojusies viņai, bet šoreiz pie sevis nodomāju, wtf? mums ir zināmas komunikācijas problēmas, jo neviena nevar precīzi angliski izteikt savas domas, mums nav darba pamata, bet lūk viņa grib būt perfect? bet ko nu es, izteicu savas doma un tagad klusēju, katrā ziņā ir pagrūti sastrādāties, ja cilvēki runā dažādās frekvencēs.
rīt jādodas rakstīt norvēģu valodā dialogs ar austrālieti, negribu nemaz domāt kā tas izvārtīsies.
lai nu kā priecē, ka ir nedēļas vidus, ka rīt ir 4diena un es seminārā spēlēšos ar lego (!!!) un ka mēs ar alīnu samainījām gultas, jo mana mugura sāp aizvien mazāk (te gan jāmin, ka esmu sākusi arī vingrot, bet domāju, ka gultai tomēr ir liels nopelns).
ak,jā, pavisam piemirsu - īsti nezinu vai kādas organizācijas vai pašvaldība, vai augstskola vai visi kopā ik pa brīdim pie augstskolas dāļā paciņas ar visādām ēdamām lietām - šokolādēm, sauso ēdienu, kožļenēm un citiem sīkumiem (acīm redzot viņi ir satraukti par studentu spēju iegādāties sev ēdienu, hihi). tā kā manas lekcijas nenotiek universitātes pilsētiņā, bet gan biroju ēkā, tad esmu palaidusi diez gan daudz šādas dalīšanas garām, jo gluži vienkārši, kad manas lekcijas ir beigušās, beigušās ir arī paciņas. tā, piemēram vakardien dalīja paciņas, kurās bija kinder bueno, beidzoties lekcijām stiedzos uz blindern pieturu, bet tur kā reiz dalītāji atkal kāpa mašīnā lai brauktu prom. šodien devos uz bibliotēku, un guess what? mana pirmā bezmaksas paciņa! jipī! ar kakao, kartupeļu biezputru un Cheerious sausajām broksatīm. laikam gan jāsamierinās, ka paciņas būs reti, toties dubults prieks, kad to saņēmu! :)
rīt lego un citi pārsteigumi, kā solīja pasniedzēji. cerams, ka labi! :)

svētdienas rīti

gribas nesteidzīgos svētdienas rītus, ar televizora pulti vienā rokā un biezpiena maizi otrā. gribas skatīties muļķīgas filmas vai pat superbingo. gribas to sajūtu, ka esi mājās, ka vari izstaipīties, aizstaigāt līdz virtuvei un atkal atgriezties gultā. gribas klusumu un to, ka kāds saudzē un ciena tavu miegu. gribas, lai var pidžamā nostaigāt visu dienu un vakarā aizmigt pie muļķīgiem tv šoviem.

šodien ļoti gribas mājās.

vēl 14 svētdienas palikušas.

melleņošana

Doma par došanos ogot un sēņot tuvējos mežos mūsos mita jau sen. Varētu teikt, ka no pirmās dienas, kad sēdējām pie ezera un skatam pavērās mežu plašumi. Meži te ir skaisti. Biezi, akmeņaini un stāvi. Un visticamāk tieši šī akmeņainuma, stāvuma un biezuma dēļ norvēģi mežā iekšā neiet. Cauri mežiem vijas neskaitāmi ceļi, pa kuriem var pastaigāties neieejot brikšņos un neredzot meža bagātību.

Lai nu kā šodien saulīte spīdēja spoži un ap pusdienlaiku čehs atnāca ar pāris baravikām un violetu muti (mūsu koridorī sēņošanu saprot tikai čehs - pārējie šķiet sēnes redzējuši tikai veikalu plauktos un nezina ka tās var lasīt arī mežā). Apvaicājāmies par vietu, un bruņojušās ar maisiņu, nazi un tukšu rozīņu bundžiņu mellenēm devāmies meža labumu meklējumos. Jāsaka kā ir - sēņotāja neesmu bijusi un nebūšu, it sevišķi, ja ir jācenšas atpazīt ēdamās sēnes, tāpēc jau sākumā nolēmu koncentrēties uz mellenēm. Kā izrādījās arī melleņu lasītāja neesmu, jo 3 ogas gāja trauciņā, 9 mutē un, protams, trauks pilnāks nepalika. Toties pats ogošanas process manī raisīja pārdomas par zemeņu lasītājiem Īrijā un to kāpēc es mellenes pērku nevis lasu mežā. Uz pēdējo atbilde ir gaužām vienkārša, es mellenes ēdu pārāk ātri. Savukārt, kas attiecas uz pirmo - tā liekšanās un knibināšanās gar katru ogu - diez gan nogurdinoši.
Bet meži te nu dien ir skaisti - ogojot atradu kalnu avotiņa izveidotu ūdenskritum, un tās klintis un stāvums - šķiet, ka te ir jābūt kādam līdzenuma, kādai pļavai kur apstāties, bet kļūst tikai stāvāks un stāvāks (arī aukstāks).
Rezultāts diez gan apmierinošs: katram pa trauciņam ar mellenēm, čeham kādas 5 baravikas, Alīnai ļoti daudz sēņu, no kurām lielāko daļu izmetām, jo neviens no mums nebija 100% drošs, ka to var ēst. Kāda norvēģu sieviete pastāstīja, ka metro stacijā sēž sēņu eksperts, kurš palīdzēšot noteikt, vai sēne ēdama vai nē, bet līdz stacijai neviens neaizgāja un ēdamās sēnes jau apēstas, cerams Alīnai viss būs labi.
Bet es tagad satraucos vai kopā ar mellenēm neielasīju kādu svešu ogu, jo te mellenes ir savādākas kā pie mums, pašas mētras lielākas, augstāk no zemes, ar ļoti maz lapām, bet ogas diez gan maziņas un arī salīdzinoši skābas. Lai nu kā ogu, protams, vairāk nav un, ja vien būs apņēmība, melleņot aiziešu arī rīt.

P.s. Kāds ēd manu šokolādes krēmu un ir nospēris musli. :(

Legendary party at Kringsjå

Pulkstenis ir tuvu pus5 no rīta un mūsu koridorā beidzot ir klusums. Pirms brītiņa 5 augšā-palikušo cilvēku sapulcēs (es, Zeks, Pjotrs, Kims un Sebatianas) nospriedām, ka ballīte bija patiešām LEGENDARY. Katram no mums leģendāra savā ziņā. Zeks, piemēram, 5 stundas no vietas dīdžejoja, Maiks (kurš jau sen guļ) pārdeva visvairāk aliņu.

Kā man tā bija leģendāra? Nu iesākumā - iznākot ārā no istabas. Jo Alīna, kurai vajadzēja būt manai vakara sabiedrotai, pazuda pirms vēl ballīte bija sākusies. Tad kad nu izgāju ārā, es satiktu daudz, ļoti daudz, ļoti, ļoti daudz cilvēku. Kādu kuru sauca Tristans (Kā no Tristana un Izoldes - tieši tā viņš sevi iepazīstināja), bija Fabians, Andželīna, Melinda, Kerolaina, Gabbija, Nikola, Anna, Bee, Džesija, protams, mani poļu draugi - Evelīna, Martins, Pjotrs, Demjens un Sebastians. un vēl meitenes un puiši, kuru vārdus netaceros. Un tad vel bija Vera un Katerīne no Vācijas un, tad vēl bija tie uzstājīgie puiši ar jautājumu kā dzer latviešu meitenes. Kad viņiem to izskaidroju, puišiem šķita, ka viņi ir dzēruši par maz, vai vismaz ne tik cienīgi, kā tam vajadzētu būt. Lai nu kā vēl mazliet jautrā garastāvoklī secinu, ka ballīte biju tuvu izcilajam. Kā savu bonuspkuntu minu, ka esmu veinīgā no meitenēm, kas tik ilgi palikusi augšā - visas pārējās dēļ "miedziņa" aizgājušas gulēt. Kā bonusiņš minams arī fakts, ka te dārgajā Norvēģijā es ieguvu 2 alus bez maksas. Par skaitām acīm? Diez vai. Drīzāk par savstarpēju sadarbību un uzticību. Patīkami, ka tas kas bija Kima un Sebastiana, tas bija mans.

Rezumējot viesu komentārus - ballīte bija super! Rezumējot manus komentārus - tā bija fantastiska no tā viedokļa, ka es ik pa brīdim pazaudēju savus biedrus, atradu jaunus, un kad kļuva garlaicīgi ar jaunajiem, mani biedri uzradās. Domāju, ka ballītes beigas izsaka visu - mūsu koridora cilvēkos ir spēks. Tie kas mīt Kringsjå Olav M. Troviks vei nr. 24. koridorā pa labi ir super!

laika izjūta un darbīgums

Šonedēļ ir manāms pilnīgs laika izjūtas trūkums. Te laiks skrien, te nenormāli velkas. 3dien aizgulējos. Šodien piecēlos stundu ātrāk. Nav vērts nemaz pieminēt, ka pārdomājot, kas kurā dienā notika, manā nedēļā neietilpa 1diena, tāpēc arī zināms pārsteigums, ka ir jau 4diena.
Tā nu kkur esmu pazaudējusi 1dienu un pāris stundas no 2dienas un 3dienas rītu. Kaut kā laiks - dienas un stundas sajaukušās un nemaz neticas, ka te jau rit mana trešā nedēļa Oslo.

Bet tā ir, un šī trešā nedēļa ir iezīmējusies ļoti rosīga no norvēģu puses - katru rītu mūs modina kāds darba rūķis, kurš vēlas vai nu ievilkt fire-alarm, vai sakārtot vadus virtuvē, vai nopļaut zālīti pie loga. Un viņi šķiet aizmirst, ka 7 no rīta studentiem ir aktuāls miegs un visi grib, lai teicienu "klusi kā pelīte" viņi īstenotu savā darbā, bet tā vietā protams ir būkšķi un blīkšķi vietā un nevietā. Jāmin, ka viņi nav īpaši kārtīgi un atstāj aiz sevis nenovāktu darba vidi, kā rezultātā mums ir diez gan daudz vadu galu. Nezinu ko ar tiem darīsim, bet iespējams izveidosim mūsu grandiozajai 5dienas ballītei dekorācijas.

Un te nu es arī to pieminēju - Grandiozo ballīti 5dien. Tātad viss sākās ar to, ka 1dien pa istabiņām staigāja mājas uzraugs, kurš dalīja lapiņas ar svarīgiem numuriem un stāstīja kā var daudz kaut ko aizņemties. Viņš uzsvēra, ka esam viena māja un mums jādzīvo draudzīgi - mūsu augšējie kaimiņi to šķiet ne visai respektē, jo ir bijušas pāris ballītes pēc 24 un skaļums ir bijis fenomenāls, bet tagad patiecoties šim vīrelim, kurš ļoooooti ilgi negāja prom no mūsu istabas mēs zinām tālruni uz kuru zvanīt.
Lai nu kā tajā pašā 1dienas vakarā pie durvīm parādījās zīmīte, ka 2dien 4.stāvā ir mājas ballīte. Mēs kā kārtīgi mājas iedzīvotāji, mazā pulkā 2dien uzkāpām līdz 4.stāvam, kur bija .... nu cilvēku pūlis vienā mazā virtuvē. Tur nebija ne mūzikas, ne vietas kur apgriezties, reāli stāvējām koridorā runājām viens ar otru un es salīdzinoši ātri devos lejup pa kāpnēm uz savu istabiņu (lieki pieminēt, ka trokšņa no ballītes nebija). Jau augšā stāvot Zeks ieminējās, ka grib uzrīkot grandiozu ballīti ar mūziku un gaismām, es nospriedu, ka runā viņa izdzertie pāris aliņi, bet pamostoties 3dien liels bija mans pārsteigums, ka facebook mani jau sagaidīja uzaicinājums uz Legendary party in KRINGSJA! pie tam ar administratora tiesībām rediģēt pasākumu.
Nu ir 4diena un sākotnējo prieku ir nomainījušas bažas par cilvēku skaitu, kas nemitīgi aug facebook ballītes lapā. Šobrīd ballīti apmeklēs jau 48 cilvēki (!!!!). Ar Alīnu sākam domāt, ka jānoslēpj ēdiens un jāizdomā stratēģija kā ātri tikt atpakaļ istabiņā un ieslēgties. Rīt noteikti būs ļoti darbīga diena ballītes organizētājiem un pieņemu, ka jau laicīgi tiks veikti visi nepieciešamie darbi. Es tikai ceru, ka mums vēl būs virtuve pēc šī pasākuma un gaitenis nebūs izdemolēts. Tad jau ziņošu kā būs gājis, bet šobrīd bail iet facebook ...

p.s. Tātad 3dien aizgulējos, neapdomīgi, jo biju uzlikusi modinātāju uz 8:00, 8:52 atiet T-banen, man šajā laikā ir jāsaģērbjas, jāizmazgā zobi un jāpaēd. Tā kā es piecēlos tikai 8:27, tad loģiski ka ēšana izpalika, visu darbu uzticēju mammas atsūtītajiem brokasteriem, ar cerību, ka tie liks manam vēderam klusēt. Un šī nav brokasteru reklāma, bet godam izturēju līdz 14:00, tā kā brokasteris patiesi var būt vienīgās brokastis! :)