cabelgate - kas tā tāda?

jau labu brītiņu pirms šī notikuma aizdomājos par to kādas ziņas tiek atspoguļotas Latvijas medijos. secinot, ka esam diez gan provinciāli. mūs neinteresē, kas notiek citur pasaulē, tā vietā labāk pastāstām par kārtējajiem kailajiem britu tūristiem uz zirga vai to, ka kāda pagasta dzīvojamajai mājai nepieslēdz siltumu. viss jau kartībā, šādām ziņām ir jābūt, bet kur paliek ziņas, kuras ir globāli svarīgas? tādas, kuras tieši neskar mūs, nav katastrofas vai kari, bet ir nozīmīgas?

šajā gadījumā mani uz pārdomām uzvedināja wikileaks 7dienas vakara publicētā informācija par ASV diplomātisko datu noplūdi. te Norvēģijā lekcijā pirmā lieta par ko runājām bija šī noplūde. tas ir liels notikums, ir runa par diplomātisko krīzi, par to, kā tiek veidota ārpolitika. Publicētie fakti ir pasteidzoši, bet mūsu mediji pat divos dienā nav uzskatījuši par vajadzīgu ievietot pat īsu informāciju par šo datu noplūdi (vismaz man nav izdevies tādu atrast, jo portālu pirmajās lapās šādas ziņas nav).

pāris tvitera lietotāji dienas gaitā kaut ko ir iečivinājuši, bet ne nozīmīgi, vairāk tādās kā gaidās, kas bus, kad nopublicēs Latvijas diplomātu sarakstes.

laikam, jau tomēr esam provinciāli, jo mūs interesē tikai tas, kas notiek apkārt un tikai tad ja esam tajā iesaistīti.

cabelgate, ka šī datu noplūde ir nosaukta, ir jautājums par datu drošību, par diplomātiju, par tiesībām uz informāciju, par valsts noslēpumu, par žurnālista pienākumu, ētiskajiem apsvērumiem un vēl un vēl un vēl.

ka rakstīja kāds tvitera lietotājs:

The next G20 is going to be soooooo awkward.

vairāk informācijas par cabelgate te:

http://www.guardian.co.uk/world/the-us-embassy-cables

starp citu, cik daudz cilvēku Latvijā vispār zina, kas ir wikileaks?

papildināts 15:00: tagad, kad ari pie medijiem BEIDZOT ir nonākusi ziņa par to, ka wikileaks ir ari informācija par Latviju, BEIDZOT šī ziņa ieņem tai pienācīgo vietu, portālu lapu augšgalā.

strādājot mēs nolaupām sev mācīšanās prieku

beidzot zinu, pieredzes apmaiņas sāli. :) tu skaties, salīdzini, uzdod sev jautājumus un prāto, kāpēc neviens par to nav aizdomājies un ieviesis Latvijā. te apgūstot kursus pa dienu, aizdomājos un sāku prātot par Latvijas studijām, kuras norisinās vakaros un redz pie kā nonācu.
_________________

maģistratūras studijas apgūt vakarā - īstenībā jau tā ir krāpšanās. lielākoties apkrāpjam sevi, jo nav iespējams nostrādāt 8 stundas un tad vēl pilnvērtīgi iesaistīties lekcijās un pēc tam vēl līdz nakts vidum rakstīt referātus un lasīt tekstus. tomēr nestrādāt nevar. bet te gan ir vērts padomāt vai nestrādāt nevar, jo tā spiež apstākļi vai tomēr sabiedrība?
maģistratūra nav bakalaurs, to neizvēlas visi un tas pavisam noteikti nav obligāts pasākums, ja izvēlies turpināt mācības pēc bakalaura acīmredzot esi ieinteresēts šo jomu apgūt padziļinātāk. un ja esi pieņēmis lēmumu turpināt, tad visticamāk esi gatavs maksāt un ja esi gatavs maksāt, tad tev ir arī nauda. vai tas būtu kredīts vai vecāku palīdzība, vai sevis sakrātais.

bet sabiedrības spiediens ir krietni lielāks, jo, pirmkārt, vēl tagad atceros kā 1.kursā pasniedzēji vaicāja "kur jūs šobrīd strādājat?" un izjutu zināmu neērtuma sajūtu atbildot "šobrīd tikai studēju". otrkārt, ar mūsu vakar studijām, sajūties tāds nevienam nevajadzīgs un nederīgs - pa dienu sēdi mājās vai bibliotēkā, bet vakarā mācies. kaut kas nav tā kā vajag. treškārt, vecais labais - kā? tev ir 21 un tu nestrādā?
te gan arī jāpadomā par vecumu kurā apgūt maģistratūru. vai tā patiešām ir uzreiz-pēc-bakalaura izglītība. aizvien vairāk sliecos uz - nē, jo trūkst izpratnes par lietām, esam vēl zaļi un nepieredzējuši. tāpēc loģiskāka šķiet maģistratūra mazliet vēlāk, bet jocīgi, ka tikpat kā nevienu vecāku par saviem vienaudžiem maģistratūrā neredzu.

kaut kas mūsu sabiedrības nenormālajā steigā, ķert visu ko vien var un pēc iespēja ātrāk, nav pareizi. tā mēs diez gan daudz ko laupām sev - sākot jau ar bērnību, jaunību, laiku un beidzot ar kopā būšanu.
te es mācos. te es esmu students. un pilna laika. te es pēc 5 gadu ilga skrējiena un iekšējas cīņas ar sabiedrības pieņēmumiem, uzelpoju un nesteidzīgi bibliotēkā lasu grāmatu, nevis neprātīgā steigā pa kripatiņai salasu vienu citātu pēc otra, lai tikai kaut kas būtu.
te var atļauties sevi izaicināt un rakstīt darbus par to, kas līdz šim nav bijis tavā interešu laukā, jo gluži vienkārši tu vari mācīties. loģisks šķiet komentārs šajā vietā, ka es taču esmu erasmus studente un saņemu stipendiju, tāpēc varu atļauties tikai mācīties. bet bibliotēkas nav pilnas tikai ar eramsus studentiem (pat teiktu, ka to ir ļoti maz).
protams, ekonomiskā situācija Latvijā neatļauj dzīvot zaļi un students ir nabags, kurš pārtiek no roltoniem un dārzeņiem, bet ziniet, te arī studenti neēd restorānos, jā viņiem vairāk var palīdzēt vecāki, bet kaut kā nepamet sajūta, ka ja gribētu, arī mums maģistratūras studijas varētu būt īstas pilna laika klātienes studijas un studenti varētu piestrādāt šur tur, bet galvenais, jau mācīties, pētīt un iegūt jaunas zināšanas.

laikam jau globāli tas ir jautājums gan par izglītības kvalitāti un izpratni par mācīšanās procesu, gan sabiedrības iedomātajām 'normām', gan paaudzēm. varbūt, ka krīze bakalauriem 'parādīs', ka var tikai mācīties. redzēsim. bet te aizvien pārņem sajūta, ka kaut ko darām nepareizi.

priekā

fakts, ka šis ierakst top tad, kad tas top, ir pierādījums tam, ka šis vakars un šī nakts bija fantastiska.
vajag svinēt dzīvi. mhm.
/atskaite sev/

norsk eksamen

ziniet kā parasti filmās rāda kā notiek eksāmens - liela telpa, parasti sporta zāle, daudz, daudz solu pa vienam, priekšā milzīgs pulkstenis un daudz novērotāju.
nu jā, tieši tā arī izskatījās manā norvēģu valodas eksāmenā. 200 studenti tika sasēdināti katrs pie galda, kuru varētu raksturot kā 1,5 ietilpīgu. galdi bija izkārtoti sporta zālē un pašā zāles priekšā atradās pulkstenis (un vairāki malās). uz galda - labajā stūrī melnraksta papīri (ļoti skaistas dzeltenas lapas) un instrukcija darba nodošanai, kreisajā pusē jābūt studentu id un ja ir vēlme - ēdamais un dzeramais. kad visi sasēdušies, sieviete divās valodās (hihi) iepazīstina ar eksāmena kārtību un stāda priekšā kādus 12-15 novērotājus - cilvēciņi labākajos gados - ar sirmiem matiem un pamatīgām brillēm. :) pensionāru uzraudzīti mēs rakstījām eksāmenu. svarīgi minēt, ka šis pensionāriem ir tāds kā brīvprātīgais darbs, lai izrautos no ikdienas viņiem tiek piedāvāts augstskolā uzņemties novērotāja lomu. nezinu vai viņiem kko par to maksā, bet kā teica mana norvēģu valodas skolotāja - viņiem vairāk tā ir iespēja iziet ielās, satikt jaunus cilvēkus un papļāpāt.
bet atgriežoties pie eksāmena, to veidoja trīs daļas, tas ilga trīs stundas un uz tualeti varēja iziet tikai novērotāju pavadībā. mans pavadītājs gadījās vīrietis, kas nozīmēja, ka gluži tualetē viņš nedrīkst nākt man līdzi. hihi. bet redzēju kādu citu novērotāju sievieti lūram pa šķirbiņu kabīnē, vai tik meitene nevelk no kaut kurienes ārā špikeri. tas laikam atkarīgs no veiksmes un tā cik nopietni savus pienākumus uztver novērotājs.
bet eksāmens bija ok, ja būtu sistemātiski mācījusies būtu labāk, bet katrā gadījumā zinu katras kļūdas iemeslu. vispār jau šis norvēģu valodas kurss vairāk bija domāts kā pārbaudījums sev, jo norvēģu valodas pielietojumu... hmm, grūti atrast, bet kas zina, varbūt, ka kādreiz ... :)

rīt mūsu norvēģu valodas grupiņai pasēdēšana augstskolas bārā. pasniedzējas iniciatīva. vai nav jauki? :)

cita perspektīva

šodien varen jauki nosvinējām Miras 26. dzimšanas dienu. ēdām tik daudz, ka likās vēders pārsprāgs - cepām picas, brazīliešu saldo un dzimšanas dienu kūku rumāņu gaumē ar kivi sīrupu.

ēdien bija varen garšīgs, bet vēl garšīgākas bija sarunas. patiesībā sirsnības ziņā, šis bija laikam viens no jaukākajiem, vienkāršākajiem un mīļākajiem vakariem, jo gluži vienkārši 6 kursa biedrenes sēdējām virtuvē, ēdām, smējāmies un runājāmies.
vispār man ir ļoti paveicies ar kursa biedrenēm - Kārenu (Brazīlija), Fa (Honkonga), Brendu (Zambija), Miru (Indonēzija) un Aleksu (Rumānija).

No kreisās: Mira, Fa, Brenda, Kārena

Mazliet domīgas es un Aleksa

un palūkojoties uz to no cik dažādām valstīm esam, mūsu sarunas allaž izvēršas ļoti interesantas, un kur nu vēl ja sākam runāt par puišiem. aizraujošo sarunu atslēga slēpjas faktā, ka esam tik dažādas - Kārenai ir 29 un viņas draugs strādā Londonā, viņa nākamo semestri studēs ERASMUSā Londonā un cer, ka Norvēģijā neatgriezīsies. Fa ir 24 un viņa divus gadus draudzējas ar šveicieti, viņš no janvāra dzīvos Oslo. Aleksai ir 23 un viņa sarakstās ar norvēģi internetā un nevar saņemties ar viņu tikties dzīvē. Brendai ir 27 un viņa ir precējusies, laulību sauc par savu part-time job un Norvēģijā diez gan daudz staigā uz randiņiem. Mirai ir 26 un viņai ir divi draugi - viens, kuru viņa mīl un viens, kuru viņai ir izvēlējušies vecāki kā nākamo vīru.
un par pēdējo tad arī pārdomas.
Mira neizskatās 26 gadus jauna, pirmo reizi viņu ieraugot nodomāju, ka viņai varētu būt 21 maksimums, bet pases dati liecina ko citu. un, ja rietumu pasaulē 26 gados precēties paliek aizvien nepopulārāk, tad indonēzijā viņas ģimene jau sāk uztraukties, ka meita nepaliek vecmeitās. kā pati Mira izteicās, tad tāda iespēja jau kļūst diez gan liela, jo indonēzijā cilvēki precas jauni un jo vecāks paliec, jo grūtāk atrast otru pusītī, it sevišķi tādu kāda patiktu vecākiem. jo, lai arī Mira teica, ka tradīciju ievērošana ir ļoti atkarīgs no ģimenes, viņējā stingri pieturas pie tām. tāpēc Miras vīrs nedrīkst būt ārzemnieks, viņam ir jābūt musulmanim un viņu izvēlas Miras vecāki.
stāsto savu stāstu, Miras balsij bija tāda nolemtības un samierināšanās noskaņa, bet neteiksim, ka dusmas vai naids. drīzāk - ik vienam ir jādod iespēja. viņas 'he is funny, intelligent, he is from the same layer and maybe one day i will love him' izklausījās skumji, bet ar cerību.
īstenībā, jau mums nevienai tas tā līdz galam nav saprotams, jo pašas izvēlamies ar ko, kad un kur draudzēties. katrai ir savas ilūzijas par mīlestību un attiecībām, kuras cenšamies īstenot, bet Miras gadījumā tās paliek tikai fantāzijas.
nokļūstot līdz tematam par kāzām, Brenda uzstāja, ka jāprecas ir tikai tad, kad ir sajūta, ka arī pēc 50 gadiem mīlēsiet viens otru. skaisti, jau...
mira nopūtās.
īstenībā jau mēs visas nopūtāmies.

par bremzēm

tādas pazūd.
_____________________

5diena, pēdējais mēnesis, black&white, cimdi, alus, zubrowka, smiekli, fotogrāfijas, vēli rīt, mājupceļš, i saw u, cīsiņi pus4 no rīta, sarunas līdz aizmiegam, puķe no salvetes, strangers, mēģinājumi runāt norvēģiski, jakas, mike, kim, alīna, juliana, karolina, demian, rafa, reinhard, sebastian, kathrina, natalia, dejas, dejas, dejas, smiekli, pārdomas

_____________________
jāķer lapsa aiz aste, kamēr vēl var. /atskaite sev/

melnraksta spožums (bez posta)

teju 5 gadus ilgajā studiju laikā Latvijas universitātē melnrakstus esmu rakstījusi vien kursa darbu un bakalaura darbu ietvaros. pārējos kursos laikam jau es un arī pārējie esmu bijuši tik gudri prāti, ka melnraksti nav bijuši nepieciešama. protams, var vaicāt - kam tas melnraksts vajadzīgas? bet atbilde ir gaužām vienkārša, ne jau pasniedzējam atskaitei, bet gan sev kvalitatīvāka darba izstrādei
melnrakstam īstenībā pieder liels spēks.
pirmkārt, jau tā ir motivācija darbam pieķerties mazliet laicīgā par divām dienām pirms nodošanas.
otrkārt, tā ir iespēja diskutēt ar kursa biedriem. paskatīties kā viņi to dara un uzklausīt ieteikumus.
treškārt, tas ir sitiens ar bomi, ja raksti darbu nepareizajā virzienā un uzsitiens pa plecu, ja domā pareizi.
melnraksts ir iespēja iegūt vajadzīgo feedback no pasniedzējiem, kuru mēs neiegūstam pat pēc referātu nodošanas.
melnraksti, manuprāt ir nepatiesi aizmirsti. protams, Latvijā nevienam nav laika izlasīt 200 melnrakstu un ar track changes un komentāriem atdot studentam. bet maģistra līmenī, kaut kā šķiet, ka tas varētu būt īstenojams. pie tam, ne jau pasniedzēji lasa melnrakstus, to dara doktoranti.
melnraksti ir burvīgi vēl vienā veidā - nekad neviens nezina cik melnraksts drīkst būt melnrakstīgs. tāpēc dažreiz pietiek pat ar vienu lapu.
jā, esmu oficiāli kļuvusi par melnrakstu atbalstītāju.

home exam

stāstot, ka man vienā no kursiem jākārto home exam, apkārtējie mazliet smīkņāja, pareizei izmetot kādu piezīmi, ka home exam ir domāts nīkuļiem un sliņķiem, jo teorētiski visa informācija taču ir pieejama. sēdi ar grāmatām apkrāvies, wikipedia vaļā un drukā.
bet tas nav nekāds 'eksāmens mājās' uz pauzīti - viss nav tik vienkārši kā iedomājamies.
kā norisinās home exam?
pirmdienas rītā, kursa mājas lapā tiek nopublicēti trīs eksāmena jautājumi, no kuriem jāizvēlas viens. uz šo jautājumu ir jāatbild 10 lpp garumā, četru dienu laikā. ceturtdienas pēcpusdienā darbs ir jānodod. no vienas puses, kas tad tas ir 10lpp un ar visiem materiāliem pie rokas, bet home exam formāts nav eseja, tas nav arī referāts, drīzāk tās ir studenta pārdomas un kursa laikā izveidojušā viedokļa paušana, balstoties uz kursā apskatīto literatūra (un šeit svarīgi, ka ir jāizmanto kura aprakstā minētās grāmatas, citi avoti drīkst būt tikai 2 vienības).
lai uzrakstītu home exam tev ir nepieciešamas visas kursa laikā iegūtās zināšansa. un uzsvars uz zināšanas, jo ticat vai nē, bet četru dienu laikā nav iespējams 'pēkšņi' orientēties grāmatās, kuras neesi pat atvēris vai lūgt darbu uzrakstīt kādam citam, jo gluži vienkārši tā nav atrakstīšana, bet gan izpratne.
bija grūti. vispirms jau fakts, ka uz šīm četrām dienām sevi ir jāmobilizē un jānoliek viss pārējais otrā plānā. otrkārt, ir jāmāk perfekti orientēties literatūrā, lai nav jātērē velti laiks uz īstā citāta atrašanu. treškārt, 10 lapas argumentēta teksta, ierobežotā laika periodā nav viegli.
un lai cik ļoti man to negribētos atzīt (jo gāja grūti), tomēr home exam, manuprāt, ir īstā eksāmen forma, lai pārbaudītu zināšanas un izpratni.
tas nav referāts, kuram tu vāc materiālus kā ezītis pārtiku ziemas miegam un tāpat beigās visu uzraksti pēdējā nedēļā.
tas nav eksāmens, kurā viss jāiekaļ no galvas.
tā nav prezentācija, kuru aizmirstam tiklīdz esam noprezentējuši.
home exam forma liek daudz lasīt, sekot līdzi lekcijām un galvenais domāt.
tevi ir pieeja visam, pilnīgi visam, gribi zvani juristiem, žurnālistiem, kaut Ivo Krumholcam, gribi lasi wikipēdiju, bet sāls ir tajā, ka tu nevari visu sagrābt četrās dienās.
lai eksāmenu uzrakstītu labi, tev ir jābūt izpratnei par tēmu. un tas man šķiet ir kas tāds, kas mūsu izglītības sistēmā tiek aizmirsts.
__________
mans home exam bija priekšmetā 'Freedom of expression - discourses, principles and practices'. paldies jēkabam un viņa svinību viesiem, dainai un kristapam. jūs bijāt mana palīdzība no zāles. :)

kad palikušas vien 5 nedēļas

kas to būtu domājis, ka skaitot dienas līdz mājās braukšanai kļūs skumji. nē, nu labi, tas tomēr nav nekāds pārsteigums.
vakardien kā pie 5dienas vakara nolēmām paballēties mūsu stāvā. sākās viss jauki ar svecītēm un dziļām sarunām, turpinājās tas viss vietējā bārā ar milzīgu alus, hmm, krūku no kuras katram tika pa glāzītei. bet viss beidzās ar slidināšanos pa futbola laukumu, kurš upgreidots uz slidotavu. zeks ar kimu 'aizņēmās' no sporta skolas riteņu stāvlaukuma divus samokatus (ja, kas tad mums tagad koridorī tāds viens ir, kad gribas paākstīties var ar to pabraukāties - jautri) un izmēģinājām kā tad ir ar skrejriteni pa ledu braukāties. izrādās - nav ne vainas.
maza bērna priekā visi slidinājāmies, ņēmāmies, kritām, cēlāmies, smējāmies, taisījām piruetes un ko tik vēl ne. dodoties mājup, kas gan neaizņem īpaši daudz laika (kādas trīs minūtes) visi skumji secinājām, ka ir palikušas vairs piecas nedēļas. un šajā sakarā jāmin, ka virtuvē nosēdējām līdz četriem rītā runājot par neko un apsolījāmies darīt tā atlikušās piecas piektdienas.
jau tagad redzams, ka pēdējā nedēļa būs pārsteigumu pilna, jo dusmas, aizkaitinājums, slepenas mīlestības vairāk vai mazāk mūsos visos ir krājušās visu šo laiku. un nelolojot īpaši lielas ilūzijas, ka visi kādreiz vēl satiksimies, rādās, ka tas viss nāks uz āru.

nākamā ir traka, traka nedēļa - viens home exam, viena prezentācija norvēģu valodā, viens seminārs un viens portfolio uzdevums (kas ir tikpat kā referāts). jautri.