un te nu tās ir. ilgi gaidītas un ļoti negribētas beigas - atvadas. neticās, ka pirms tieši četriem mēnešiem ar lielu čemodānu un diviem mēteļiem uz rokām ierados Oslo.
jau nedēļu esot Latvijā, rodas vēlme "nobeigt" erasmus posmu savā dzīvē arī te, virtuālajā domnīcā. vispār jau nemaz neticas, ka rīt būs nedēļa, kopš esmu mājās. aizvien steiga, aizvien skrējiens.
tagad tā domājot eramsus bija viena liela cīņa ar sevi un sajūtu ķeršana. tas ko es piedzīvoju oslo 4 mēnešos... līdz šim pavisma noteikti to nebiju piedzīvojusi.
tas ko ieguvu mācību ziņā šeit ir nenovērtējams, tāpat pieredze un citas kultūras iepazīšana.
bija grūti, brīžiem pat ļoti. gribējās mājās, asaras lija un likās, ka viss ir nostājies pret mani.
bet kurš gan atcerās to slikto?
pēdējie divi mēneši ir bijuši nepārspējami. sajūtu gamma neaptverama. kaifs. ekstāze. ne velti uz mūsu istabas durvīm bija rakstīts:
un dzīvojot ar šādu moto viss ir iespējams.
šis laiks vienmēr paliks manā atmiņā kā kas ļoti īpašs. cilvēki, kurus šeit satiku manā dzīvē ienāca uz četriem mēnešiem. two-in-a-room rada ģimeni. tie nav tikai kaimiņi, cilvēki ar kuriem tu dali virtuvi un koridori, bet tie kaut kā ir kļuvuši par daļu no manis. un diemžēl, apziņa, ka diez vai mēs jebkad satiksimies ir stipra.
kaut kādā mērā liekas, ka šiem (un ne citiem) cilvēkiem vajadzēja ienākt manā dzīvē, jo lai arī cik irnoniski nebūtu dziesmu, kuru ākstoties sākām dziedāta "who the f*** is Liva?" viņu izpildījumā deva man ieskatu sevī.
nekad nebiju tik daudz smējusies un ballējusies, nebiju tādu vieglumu sajutusi kopš vidusskolas. skaisti no visām pusēm.
dzīve rādīs, kā viss virzīses - vai jebkad braukšu uz čehiju pēc maģiskajiem keksiņiem, vai uz poliju pēc zubrowkas, vai uz somiju pēc hamburgera, bet šobrīd visas sajūtas un piedzīvojumi ir jānoliek kastītē un jāapsien ar sarkanu lentu, jo pārāk kārdinoši ir pārcilāt atmiņā dejas pie "es skrienu", vīna vakarus, mūža dīvaināko un skaistāko nakti. tur bija cita Līva. te ir Līva parastā. apsolu, ka centīšos saglabāt tās dzirksteles acīs, vieglumu un prieku sirdīs. jo erasmus Līva... viņa Dzīvoja un baudīja dzīvi. kā mūža dīvainākās nakts sarunā nonācām pie secinājuma:
- we so rearly enjoy life.
- i enjoy life!
- how?
- right know - i don't have boundries.
un te runa bija ne jau par robežu pārkāpšanu, bet gan par to paplašināšanu, lai atļautos mazliet vairāk kā pelēkajā ikdienā.
aizvien esmu apjukusi par daudzām lietām - par darbu, mācībām, sadzīvi, pagātni un nākotni.
bet skaidri zinu vienu, ka erasmus tas bija labākais, kas ar mani šogad varēja notikt.
jau nedēļu esot Latvijā, rodas vēlme "nobeigt" erasmus posmu savā dzīvē arī te, virtuālajā domnīcā. vispār jau nemaz neticas, ka rīt būs nedēļa, kopš esmu mājās. aizvien steiga, aizvien skrējiens.
tagad tā domājot eramsus bija viena liela cīņa ar sevi un sajūtu ķeršana. tas ko es piedzīvoju oslo 4 mēnešos... līdz šim pavisma noteikti to nebiju piedzīvojusi.
tas ko ieguvu mācību ziņā šeit ir nenovērtējams, tāpat pieredze un citas kultūras iepazīšana.
bija grūti, brīžiem pat ļoti. gribējās mājās, asaras lija un likās, ka viss ir nostājies pret mani.
bet kurš gan atcerās to slikto?
pēdējie divi mēneši ir bijuši nepārspējami. sajūtu gamma neaptverama. kaifs. ekstāze. ne velti uz mūsu istabas durvīm bija rakstīts:
our fantasy = our reality
un dzīvojot ar šādu moto viss ir iespējams.
šis laiks vienmēr paliks manā atmiņā kā kas ļoti īpašs. cilvēki, kurus šeit satiku manā dzīvē ienāca uz četriem mēnešiem. two-in-a-room rada ģimeni. tie nav tikai kaimiņi, cilvēki ar kuriem tu dali virtuvi un koridori, bet tie kaut kā ir kļuvuši par daļu no manis. un diemžēl, apziņa, ka diez vai mēs jebkad satiksimies ir stipra.
kaut kādā mērā liekas, ka šiem (un ne citiem) cilvēkiem vajadzēja ienākt manā dzīvē, jo lai arī cik irnoniski nebūtu dziesmu, kuru ākstoties sākām dziedāta "who the f*** is Liva?" viņu izpildījumā deva man ieskatu sevī.
nekad nebiju tik daudz smējusies un ballējusies, nebiju tādu vieglumu sajutusi kopš vidusskolas. skaisti no visām pusēm.
dzīve rādīs, kā viss virzīses - vai jebkad braukšu uz čehiju pēc maģiskajiem keksiņiem, vai uz poliju pēc zubrowkas, vai uz somiju pēc hamburgera, bet šobrīd visas sajūtas un piedzīvojumi ir jānoliek kastītē un jāapsien ar sarkanu lentu, jo pārāk kārdinoši ir pārcilāt atmiņā dejas pie "es skrienu", vīna vakarus, mūža dīvaināko un skaistāko nakti. tur bija cita Līva. te ir Līva parastā. apsolu, ka centīšos saglabāt tās dzirksteles acīs, vieglumu un prieku sirdīs. jo erasmus Līva... viņa Dzīvoja un baudīja dzīvi. kā mūža dīvainākās nakts sarunā nonācām pie secinājuma:
- we so rearly enjoy life.
- i enjoy life!
- how?
- right know - i don't have boundries.
un te runa bija ne jau par robežu pārkāpšanu, bet gan par to paplašināšanu, lai atļautos mazliet vairāk kā pelēkajā ikdienā.
aizvien esmu apjukusi par daudzām lietām - par darbu, mācībām, sadzīvi, pagātni un nākotni.
bet skaidri zinu vienu, ka erasmus tas bija labākais, kas ar mani šogad varēja notikt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru