beigas

un te nu tās ir. ilgi gaidītas un ļoti negribētas beigas - atvadas. neticās, ka pirms tieši četriem mēnešiem ar lielu čemodānu un diviem mēteļiem uz rokām ierados Oslo.
jau nedēļu esot Latvijā, rodas vēlme "nobeigt" erasmus posmu savā dzīvē arī te, virtuālajā domnīcā. vispār jau nemaz neticas, ka rīt būs nedēļa, kopš esmu mājās. aizvien steiga, aizvien skrējiens.
tagad tā domājot eramsus bija viena liela cīņa ar sevi un sajūtu ķeršana. tas ko es piedzīvoju oslo 4 mēnešos... līdz šim pavisma noteikti to nebiju piedzīvojusi.
tas ko ieguvu mācību ziņā šeit ir nenovērtējams, tāpat pieredze un citas kultūras iepazīšana.
bija grūti, brīžiem pat ļoti. gribējās mājās, asaras lija un likās, ka viss ir nostājies pret mani.
bet kurš gan atcerās to slikto?
pēdējie divi mēneši ir bijuši nepārspējami. sajūtu gamma neaptverama. kaifs. ekstāze. ne velti uz mūsu istabas durvīm bija rakstīts:

our fantasy = our reality

un dzīvojot ar šādu moto viss ir iespējams.

šis laiks vienmēr paliks manā atmiņā kā kas ļoti īpašs. cilvēki, kurus šeit satiku manā dzīvē ienāca uz četriem mēnešiem. two-in-a-room rada ģimeni. tie nav tikai kaimiņi, cilvēki ar kuriem tu dali virtuvi un koridori, bet tie kaut kā ir kļuvuši par daļu no manis. un diemžēl, apziņa, ka diez vai mēs jebkad satiksimies ir stipra.
kaut kādā mērā liekas, ka šiem (un ne citiem) cilvēkiem vajadzēja ienākt manā dzīvē, jo lai arī cik irnoniski nebūtu dziesmu, kuru ākstoties sākām dziedāta "who the f*** is Liva?" viņu izpildījumā deva man ieskatu sevī.
nekad nebiju tik daudz smējusies un ballējusies, nebiju tādu vieglumu sajutusi kopš vidusskolas. skaisti no visām pusēm.

dzīve rādīs, kā viss virzīses - vai jebkad braukšu uz čehiju pēc maģiskajiem keksiņiem, vai uz poliju pēc zubrowkas, vai uz somiju pēc hamburgera, bet šobrīd visas sajūtas un piedzīvojumi ir jānoliek kastītē un jāapsien ar sarkanu lentu, jo pārāk kārdinoši ir pārcilāt atmiņā dejas pie "es skrienu", vīna vakarus, mūža dīvaināko un skaistāko nakti. tur bija cita Līva. te ir Līva parastā. apsolu, ka centīšos saglabāt tās dzirksteles acīs, vieglumu un prieku sirdīs. jo erasmus Līva... viņa Dzīvoja un baudīja dzīvi. kā mūža dīvainākās nakts sarunā nonācām pie secinājuma:
- we so rearly enjoy life.
- i enjoy life!
- how?
- right know - i don't have boundries.
un te runa bija ne jau par robežu pārkāpšanu, bet gan par to paplašināšanu, lai atļautos mazliet vairāk kā pelēkajā ikdienā.

aizvien esmu apjukusi par daudzām lietām - par darbu, mācībām, sadzīvi, pagātni un nākotni.
bet skaidri zinu vienu, ka erasmus tas bija labākais, kas ar mani šogad varēja notikt.

the end

/to my erasmus friends, but mostly to my corridor mates/

so here it is - the end. long awaited and highly unwanted. seems like yesterday when with big luggage bag i was entering M. Troviks vei building 24.

i don't like hugs or long goodbye speeches, i prefer to write (that's actually my passion). so this is my way of saying thank you and goodbye.

i do admit it was hard, there were evenings when i wanted to scream because of the loud card playing in the other kitchen, there were mornings when i hated the thin walls, because i could hear the morning showers, i hated times when kitchen looked like a big garbage bin and the fact that it was mission impossible to get some privacy here. i still hate and am really mad about the person who was eating our food (maybe now there could be a confession from the thief. Mike, was it you? we will probably never meet again).

but despite all the unpleasant thing, after four months living with 13 people, i guess that two-in-a-room thing was the best that could happen to me.

this time will stay in my memory very special. the people with whom i lived and met here was my family for four months. i guess that this is the only thing i can say thanks to SiO, for putting all us together. you were more than just neibourgs. for four months you were kind of my family.
it will be strange not to hear Luka, Juliana and Katherine singing, Mike listening to his German music and knocking on our doors (and not having the wine evenings), Zaq listening to the music and talking on skype without headphones, it will feel empty without Kim's and Sebastian's meaningful and sometimes absurd discussions in the kitchen, i will miss Peter with camera everywhere and Olivia's and Karolina's laughter in the next room. also Anand with his friends and pressure cooker and Natalia who was so silent but still noticable.

ohh, yes, and of course Alīna. :) i will definitely miss before-sleep talks, sunday and saturday laughs and spamming in galleries, cooking at nights and just the kitchen talks and our little secrets.

i will miss more things than just the ones mentioned above, because i think (and hope that you feel the same) everyone has had its own moments, which is special only for them. :)

so moving on:

Thank you my wonderful course mates: Mira, Karen, Brenda, Alex, Fa - learning was fun with you as well as the night walk home, cooking and laughing. i actually felt as a part of the course.
Thank you Anna for the Bergen trip, for Cultural nights, the river thing and of course support in courses.
Thank you my Norwegian group, the Monday and Wednesday mornings were though but special.
It was really pleasure to meet Nico and Ilkka.
Also thank you to my other course mates and just random people who i met.

But of course, and i will repeat, the biggest hugs and kisses and thanks to my corridor mates (i couldn't wish for better ones), but the biggest thanks goes to my roommate. She is the bets roommate ever.

Everyone in your life is meant to be a part of your journey, but not all of them are bound to stay. Most often, you have to let people go.

Thank you all for being such a wonderful part of my journey. I will miss u.

p.s. did anyone find out who the f*** is Liva?

pēdējais eksāmens, koppapīrs un pulkstenis

viss. pēdējais eksāmens uzrakstīts. šoreiz par to mazliet liriskākā noskaņā.
____________________

atkal jau sporta zāle, šoreiz norobežota ar aizkaru, jo blakus, citi raksta eksāmenu, mēs esam mazāk, kādi 40 un sēžam pie loga. ienākot aizkari vēl ir vaļā un paveras fantastiska ainava. ir 9 no rīta. saulīte tikko tikko uzlēkusi, vēl ieslēgts ielu apgaismojums, tā acu skatienam paverot izgaismoto aleju. gribot negribot sanāk smaidīt, gan par saulīti, gan izgaismoto aleju, gan to, ka te nu tas ir - mans pēdējais eksāmens.
neieslīgstot detaļās, jautājumi bija ok - atbildes zināju, šur tur mazliet iejutos pētnieces ādā un radīju savas teorijas, bet kopumā vajadzētu būt nokārtotam.
bet šis eksāmens man vienmēr prātā paliks ar faktu, ka tas ilga 4 stundas, pēc tam nejutu savu roku un vēl trīs niecīgām, bet svarīgām detaļām:
a) pulkstenis - mazs objekts priekšā, kurš rāda laiku, bet kuram pamats ir tumši pelēks un rādītāji gaiši pelēki, sēžot kādā sestajā solā no sākuma, rādītājus neredzu. šī bija manas laika izjūtas pārbaude. līdz brīdim, kad izgāju uz tualeti man nebija ne jausmas cik daudz man vēl atlicis rakstīšanai.
b) koppapīrs - nu nē, ne jau tas melnais, bet tā doma. eksāmens tiek rakstīt uz lapām, kurām ir divas kopijas. tātad ir baltā, dzeltenā un rozā lapa, un kā jau koppapīrs, rakstot uz baltās, rakstās arī dzeltenajā un rozā. un tas likās tik jocīgi, gluži vai atcerējos kā bērnībā pārzīmēju zīmējums...
c) mandarīni - es neņēmu uz eksāmenu līdzi mandarīnus, jo man likās, ka tie pārāk smaržos, bet ak, paldies maniem gudrajiem kursa biedriem, kuri tomēr bija ņēmuši šo mazo oranžo augli līdz, jo ikreiz kad kāds nolobīja mandarīnu, nāsīs iesitās spēcīgā smarža un tā teju vai uzmodināja un uzmundrināja nonīkušo eksāmena rakstītāju.
____________
tad nu tā, mācīšanās oficiāli ir noslēgusies. erasmus vēl ne. tad nu .....

cabelgate - kas tā tāda?

jau labu brītiņu pirms šī notikuma aizdomājos par to kādas ziņas tiek atspoguļotas Latvijas medijos. secinot, ka esam diez gan provinciāli. mūs neinteresē, kas notiek citur pasaulē, tā vietā labāk pastāstām par kārtējajiem kailajiem britu tūristiem uz zirga vai to, ka kāda pagasta dzīvojamajai mājai nepieslēdz siltumu. viss jau kartībā, šādām ziņām ir jābūt, bet kur paliek ziņas, kuras ir globāli svarīgas? tādas, kuras tieši neskar mūs, nav katastrofas vai kari, bet ir nozīmīgas?

šajā gadījumā mani uz pārdomām uzvedināja wikileaks 7dienas vakara publicētā informācija par ASV diplomātisko datu noplūdi. te Norvēģijā lekcijā pirmā lieta par ko runājām bija šī noplūde. tas ir liels notikums, ir runa par diplomātisko krīzi, par to, kā tiek veidota ārpolitika. Publicētie fakti ir pasteidzoši, bet mūsu mediji pat divos dienā nav uzskatījuši par vajadzīgu ievietot pat īsu informāciju par šo datu noplūdi (vismaz man nav izdevies tādu atrast, jo portālu pirmajās lapās šādas ziņas nav).

pāris tvitera lietotāji dienas gaitā kaut ko ir iečivinājuši, bet ne nozīmīgi, vairāk tādās kā gaidās, kas bus, kad nopublicēs Latvijas diplomātu sarakstes.

laikam, jau tomēr esam provinciāli, jo mūs interesē tikai tas, kas notiek apkārt un tikai tad ja esam tajā iesaistīti.

cabelgate, ka šī datu noplūde ir nosaukta, ir jautājums par datu drošību, par diplomātiju, par tiesībām uz informāciju, par valsts noslēpumu, par žurnālista pienākumu, ētiskajiem apsvērumiem un vēl un vēl un vēl.

ka rakstīja kāds tvitera lietotājs:

The next G20 is going to be soooooo awkward.

vairāk informācijas par cabelgate te:

http://www.guardian.co.uk/world/the-us-embassy-cables

starp citu, cik daudz cilvēku Latvijā vispār zina, kas ir wikileaks?

papildināts 15:00: tagad, kad ari pie medijiem BEIDZOT ir nonākusi ziņa par to, ka wikileaks ir ari informācija par Latviju, BEIDZOT šī ziņa ieņem tai pienācīgo vietu, portālu lapu augšgalā.

strādājot mēs nolaupām sev mācīšanās prieku

beidzot zinu, pieredzes apmaiņas sāli. :) tu skaties, salīdzini, uzdod sev jautājumus un prāto, kāpēc neviens par to nav aizdomājies un ieviesis Latvijā. te apgūstot kursus pa dienu, aizdomājos un sāku prātot par Latvijas studijām, kuras norisinās vakaros un redz pie kā nonācu.
_________________

maģistratūras studijas apgūt vakarā - īstenībā jau tā ir krāpšanās. lielākoties apkrāpjam sevi, jo nav iespējams nostrādāt 8 stundas un tad vēl pilnvērtīgi iesaistīties lekcijās un pēc tam vēl līdz nakts vidum rakstīt referātus un lasīt tekstus. tomēr nestrādāt nevar. bet te gan ir vērts padomāt vai nestrādāt nevar, jo tā spiež apstākļi vai tomēr sabiedrība?
maģistratūra nav bakalaurs, to neizvēlas visi un tas pavisam noteikti nav obligāts pasākums, ja izvēlies turpināt mācības pēc bakalaura acīmredzot esi ieinteresēts šo jomu apgūt padziļinātāk. un ja esi pieņēmis lēmumu turpināt, tad visticamāk esi gatavs maksāt un ja esi gatavs maksāt, tad tev ir arī nauda. vai tas būtu kredīts vai vecāku palīdzība, vai sevis sakrātais.

bet sabiedrības spiediens ir krietni lielāks, jo, pirmkārt, vēl tagad atceros kā 1.kursā pasniedzēji vaicāja "kur jūs šobrīd strādājat?" un izjutu zināmu neērtuma sajūtu atbildot "šobrīd tikai studēju". otrkārt, ar mūsu vakar studijām, sajūties tāds nevienam nevajadzīgs un nederīgs - pa dienu sēdi mājās vai bibliotēkā, bet vakarā mācies. kaut kas nav tā kā vajag. treškārt, vecais labais - kā? tev ir 21 un tu nestrādā?
te gan arī jāpadomā par vecumu kurā apgūt maģistratūru. vai tā patiešām ir uzreiz-pēc-bakalaura izglītība. aizvien vairāk sliecos uz - nē, jo trūkst izpratnes par lietām, esam vēl zaļi un nepieredzējuši. tāpēc loģiskāka šķiet maģistratūra mazliet vēlāk, bet jocīgi, ka tikpat kā nevienu vecāku par saviem vienaudžiem maģistratūrā neredzu.

kaut kas mūsu sabiedrības nenormālajā steigā, ķert visu ko vien var un pēc iespēja ātrāk, nav pareizi. tā mēs diez gan daudz ko laupām sev - sākot jau ar bērnību, jaunību, laiku un beidzot ar kopā būšanu.
te es mācos. te es esmu students. un pilna laika. te es pēc 5 gadu ilga skrējiena un iekšējas cīņas ar sabiedrības pieņēmumiem, uzelpoju un nesteidzīgi bibliotēkā lasu grāmatu, nevis neprātīgā steigā pa kripatiņai salasu vienu citātu pēc otra, lai tikai kaut kas būtu.
te var atļauties sevi izaicināt un rakstīt darbus par to, kas līdz šim nav bijis tavā interešu laukā, jo gluži vienkārši tu vari mācīties. loģisks šķiet komentārs šajā vietā, ka es taču esmu erasmus studente un saņemu stipendiju, tāpēc varu atļauties tikai mācīties. bet bibliotēkas nav pilnas tikai ar eramsus studentiem (pat teiktu, ka to ir ļoti maz).
protams, ekonomiskā situācija Latvijā neatļauj dzīvot zaļi un students ir nabags, kurš pārtiek no roltoniem un dārzeņiem, bet ziniet, te arī studenti neēd restorānos, jā viņiem vairāk var palīdzēt vecāki, bet kaut kā nepamet sajūta, ka ja gribētu, arī mums maģistratūras studijas varētu būt īstas pilna laika klātienes studijas un studenti varētu piestrādāt šur tur, bet galvenais, jau mācīties, pētīt un iegūt jaunas zināšanas.

laikam jau globāli tas ir jautājums gan par izglītības kvalitāti un izpratni par mācīšanās procesu, gan sabiedrības iedomātajām 'normām', gan paaudzēm. varbūt, ka krīze bakalauriem 'parādīs', ka var tikai mācīties. redzēsim. bet te aizvien pārņem sajūta, ka kaut ko darām nepareizi.

priekā

fakts, ka šis ierakst top tad, kad tas top, ir pierādījums tam, ka šis vakars un šī nakts bija fantastiska.
vajag svinēt dzīvi. mhm.
/atskaite sev/

norsk eksamen

ziniet kā parasti filmās rāda kā notiek eksāmens - liela telpa, parasti sporta zāle, daudz, daudz solu pa vienam, priekšā milzīgs pulkstenis un daudz novērotāju.
nu jā, tieši tā arī izskatījās manā norvēģu valodas eksāmenā. 200 studenti tika sasēdināti katrs pie galda, kuru varētu raksturot kā 1,5 ietilpīgu. galdi bija izkārtoti sporta zālē un pašā zāles priekšā atradās pulkstenis (un vairāki malās). uz galda - labajā stūrī melnraksta papīri (ļoti skaistas dzeltenas lapas) un instrukcija darba nodošanai, kreisajā pusē jābūt studentu id un ja ir vēlme - ēdamais un dzeramais. kad visi sasēdušies, sieviete divās valodās (hihi) iepazīstina ar eksāmena kārtību un stāda priekšā kādus 12-15 novērotājus - cilvēciņi labākajos gados - ar sirmiem matiem un pamatīgām brillēm. :) pensionāru uzraudzīti mēs rakstījām eksāmenu. svarīgi minēt, ka šis pensionāriem ir tāds kā brīvprātīgais darbs, lai izrautos no ikdienas viņiem tiek piedāvāts augstskolā uzņemties novērotāja lomu. nezinu vai viņiem kko par to maksā, bet kā teica mana norvēģu valodas skolotāja - viņiem vairāk tā ir iespēja iziet ielās, satikt jaunus cilvēkus un papļāpāt.
bet atgriežoties pie eksāmena, to veidoja trīs daļas, tas ilga trīs stundas un uz tualeti varēja iziet tikai novērotāju pavadībā. mans pavadītājs gadījās vīrietis, kas nozīmēja, ka gluži tualetē viņš nedrīkst nākt man līdzi. hihi. bet redzēju kādu citu novērotāju sievieti lūram pa šķirbiņu kabīnē, vai tik meitene nevelk no kaut kurienes ārā špikeri. tas laikam atkarīgs no veiksmes un tā cik nopietni savus pienākumus uztver novērotājs.
bet eksāmens bija ok, ja būtu sistemātiski mācījusies būtu labāk, bet katrā gadījumā zinu katras kļūdas iemeslu. vispār jau šis norvēģu valodas kurss vairāk bija domāts kā pārbaudījums sev, jo norvēģu valodas pielietojumu... hmm, grūti atrast, bet kas zina, varbūt, ka kādreiz ... :)

rīt mūsu norvēģu valodas grupiņai pasēdēšana augstskolas bārā. pasniedzējas iniciatīva. vai nav jauki? :)