beigas

un te nu tās ir. ilgi gaidītas un ļoti negribētas beigas - atvadas. neticās, ka pirms tieši četriem mēnešiem ar lielu čemodānu un diviem mēteļiem uz rokām ierados Oslo.
jau nedēļu esot Latvijā, rodas vēlme "nobeigt" erasmus posmu savā dzīvē arī te, virtuālajā domnīcā. vispār jau nemaz neticas, ka rīt būs nedēļa, kopš esmu mājās. aizvien steiga, aizvien skrējiens.
tagad tā domājot eramsus bija viena liela cīņa ar sevi un sajūtu ķeršana. tas ko es piedzīvoju oslo 4 mēnešos... līdz šim pavisma noteikti to nebiju piedzīvojusi.
tas ko ieguvu mācību ziņā šeit ir nenovērtējams, tāpat pieredze un citas kultūras iepazīšana.
bija grūti, brīžiem pat ļoti. gribējās mājās, asaras lija un likās, ka viss ir nostājies pret mani.
bet kurš gan atcerās to slikto?
pēdējie divi mēneši ir bijuši nepārspējami. sajūtu gamma neaptverama. kaifs. ekstāze. ne velti uz mūsu istabas durvīm bija rakstīts:

our fantasy = our reality

un dzīvojot ar šādu moto viss ir iespējams.

šis laiks vienmēr paliks manā atmiņā kā kas ļoti īpašs. cilvēki, kurus šeit satiku manā dzīvē ienāca uz četriem mēnešiem. two-in-a-room rada ģimeni. tie nav tikai kaimiņi, cilvēki ar kuriem tu dali virtuvi un koridori, bet tie kaut kā ir kļuvuši par daļu no manis. un diemžēl, apziņa, ka diez vai mēs jebkad satiksimies ir stipra.
kaut kādā mērā liekas, ka šiem (un ne citiem) cilvēkiem vajadzēja ienākt manā dzīvē, jo lai arī cik irnoniski nebūtu dziesmu, kuru ākstoties sākām dziedāta "who the f*** is Liva?" viņu izpildījumā deva man ieskatu sevī.
nekad nebiju tik daudz smējusies un ballējusies, nebiju tādu vieglumu sajutusi kopš vidusskolas. skaisti no visām pusēm.

dzīve rādīs, kā viss virzīses - vai jebkad braukšu uz čehiju pēc maģiskajiem keksiņiem, vai uz poliju pēc zubrowkas, vai uz somiju pēc hamburgera, bet šobrīd visas sajūtas un piedzīvojumi ir jānoliek kastītē un jāapsien ar sarkanu lentu, jo pārāk kārdinoši ir pārcilāt atmiņā dejas pie "es skrienu", vīna vakarus, mūža dīvaināko un skaistāko nakti. tur bija cita Līva. te ir Līva parastā. apsolu, ka centīšos saglabāt tās dzirksteles acīs, vieglumu un prieku sirdīs. jo erasmus Līva... viņa Dzīvoja un baudīja dzīvi. kā mūža dīvainākās nakts sarunā nonācām pie secinājuma:
- we so rearly enjoy life.
- i enjoy life!
- how?
- right know - i don't have boundries.
un te runa bija ne jau par robežu pārkāpšanu, bet gan par to paplašināšanu, lai atļautos mazliet vairāk kā pelēkajā ikdienā.

aizvien esmu apjukusi par daudzām lietām - par darbu, mācībām, sadzīvi, pagātni un nākotni.
bet skaidri zinu vienu, ka erasmus tas bija labākais, kas ar mani šogad varēja notikt.

the end

/to my erasmus friends, but mostly to my corridor mates/

so here it is - the end. long awaited and highly unwanted. seems like yesterday when with big luggage bag i was entering M. Troviks vei building 24.

i don't like hugs or long goodbye speeches, i prefer to write (that's actually my passion). so this is my way of saying thank you and goodbye.

i do admit it was hard, there were evenings when i wanted to scream because of the loud card playing in the other kitchen, there were mornings when i hated the thin walls, because i could hear the morning showers, i hated times when kitchen looked like a big garbage bin and the fact that it was mission impossible to get some privacy here. i still hate and am really mad about the person who was eating our food (maybe now there could be a confession from the thief. Mike, was it you? we will probably never meet again).

but despite all the unpleasant thing, after four months living with 13 people, i guess that two-in-a-room thing was the best that could happen to me.

this time will stay in my memory very special. the people with whom i lived and met here was my family for four months. i guess that this is the only thing i can say thanks to SiO, for putting all us together. you were more than just neibourgs. for four months you were kind of my family.
it will be strange not to hear Luka, Juliana and Katherine singing, Mike listening to his German music and knocking on our doors (and not having the wine evenings), Zaq listening to the music and talking on skype without headphones, it will feel empty without Kim's and Sebastian's meaningful and sometimes absurd discussions in the kitchen, i will miss Peter with camera everywhere and Olivia's and Karolina's laughter in the next room. also Anand with his friends and pressure cooker and Natalia who was so silent but still noticable.

ohh, yes, and of course Alīna. :) i will definitely miss before-sleep talks, sunday and saturday laughs and spamming in galleries, cooking at nights and just the kitchen talks and our little secrets.

i will miss more things than just the ones mentioned above, because i think (and hope that you feel the same) everyone has had its own moments, which is special only for them. :)

so moving on:

Thank you my wonderful course mates: Mira, Karen, Brenda, Alex, Fa - learning was fun with you as well as the night walk home, cooking and laughing. i actually felt as a part of the course.
Thank you Anna for the Bergen trip, for Cultural nights, the river thing and of course support in courses.
Thank you my Norwegian group, the Monday and Wednesday mornings were though but special.
It was really pleasure to meet Nico and Ilkka.
Also thank you to my other course mates and just random people who i met.

But of course, and i will repeat, the biggest hugs and kisses and thanks to my corridor mates (i couldn't wish for better ones), but the biggest thanks goes to my roommate. She is the bets roommate ever.

Everyone in your life is meant to be a part of your journey, but not all of them are bound to stay. Most often, you have to let people go.

Thank you all for being such a wonderful part of my journey. I will miss u.

p.s. did anyone find out who the f*** is Liva?

pēdējais eksāmens, koppapīrs un pulkstenis

viss. pēdējais eksāmens uzrakstīts. šoreiz par to mazliet liriskākā noskaņā.
____________________

atkal jau sporta zāle, šoreiz norobežota ar aizkaru, jo blakus, citi raksta eksāmenu, mēs esam mazāk, kādi 40 un sēžam pie loga. ienākot aizkari vēl ir vaļā un paveras fantastiska ainava. ir 9 no rīta. saulīte tikko tikko uzlēkusi, vēl ieslēgts ielu apgaismojums, tā acu skatienam paverot izgaismoto aleju. gribot negribot sanāk smaidīt, gan par saulīti, gan izgaismoto aleju, gan to, ka te nu tas ir - mans pēdējais eksāmens.
neieslīgstot detaļās, jautājumi bija ok - atbildes zināju, šur tur mazliet iejutos pētnieces ādā un radīju savas teorijas, bet kopumā vajadzētu būt nokārtotam.
bet šis eksāmens man vienmēr prātā paliks ar faktu, ka tas ilga 4 stundas, pēc tam nejutu savu roku un vēl trīs niecīgām, bet svarīgām detaļām:
a) pulkstenis - mazs objekts priekšā, kurš rāda laiku, bet kuram pamats ir tumši pelēks un rādītāji gaiši pelēki, sēžot kādā sestajā solā no sākuma, rādītājus neredzu. šī bija manas laika izjūtas pārbaude. līdz brīdim, kad izgāju uz tualeti man nebija ne jausmas cik daudz man vēl atlicis rakstīšanai.
b) koppapīrs - nu nē, ne jau tas melnais, bet tā doma. eksāmens tiek rakstīt uz lapām, kurām ir divas kopijas. tātad ir baltā, dzeltenā un rozā lapa, un kā jau koppapīrs, rakstot uz baltās, rakstās arī dzeltenajā un rozā. un tas likās tik jocīgi, gluži vai atcerējos kā bērnībā pārzīmēju zīmējums...
c) mandarīni - es neņēmu uz eksāmenu līdzi mandarīnus, jo man likās, ka tie pārāk smaržos, bet ak, paldies maniem gudrajiem kursa biedriem, kuri tomēr bija ņēmuši šo mazo oranžo augli līdz, jo ikreiz kad kāds nolobīja mandarīnu, nāsīs iesitās spēcīgā smarža un tā teju vai uzmodināja un uzmundrināja nonīkušo eksāmena rakstītāju.
____________
tad nu tā, mācīšanās oficiāli ir noslēgusies. erasmus vēl ne. tad nu .....

cabelgate - kas tā tāda?

jau labu brītiņu pirms šī notikuma aizdomājos par to kādas ziņas tiek atspoguļotas Latvijas medijos. secinot, ka esam diez gan provinciāli. mūs neinteresē, kas notiek citur pasaulē, tā vietā labāk pastāstām par kārtējajiem kailajiem britu tūristiem uz zirga vai to, ka kāda pagasta dzīvojamajai mājai nepieslēdz siltumu. viss jau kartībā, šādām ziņām ir jābūt, bet kur paliek ziņas, kuras ir globāli svarīgas? tādas, kuras tieši neskar mūs, nav katastrofas vai kari, bet ir nozīmīgas?

šajā gadījumā mani uz pārdomām uzvedināja wikileaks 7dienas vakara publicētā informācija par ASV diplomātisko datu noplūdi. te Norvēģijā lekcijā pirmā lieta par ko runājām bija šī noplūde. tas ir liels notikums, ir runa par diplomātisko krīzi, par to, kā tiek veidota ārpolitika. Publicētie fakti ir pasteidzoši, bet mūsu mediji pat divos dienā nav uzskatījuši par vajadzīgu ievietot pat īsu informāciju par šo datu noplūdi (vismaz man nav izdevies tādu atrast, jo portālu pirmajās lapās šādas ziņas nav).

pāris tvitera lietotāji dienas gaitā kaut ko ir iečivinājuši, bet ne nozīmīgi, vairāk tādās kā gaidās, kas bus, kad nopublicēs Latvijas diplomātu sarakstes.

laikam, jau tomēr esam provinciāli, jo mūs interesē tikai tas, kas notiek apkārt un tikai tad ja esam tajā iesaistīti.

cabelgate, ka šī datu noplūde ir nosaukta, ir jautājums par datu drošību, par diplomātiju, par tiesībām uz informāciju, par valsts noslēpumu, par žurnālista pienākumu, ētiskajiem apsvērumiem un vēl un vēl un vēl.

ka rakstīja kāds tvitera lietotājs:

The next G20 is going to be soooooo awkward.

vairāk informācijas par cabelgate te:

http://www.guardian.co.uk/world/the-us-embassy-cables

starp citu, cik daudz cilvēku Latvijā vispār zina, kas ir wikileaks?

papildināts 15:00: tagad, kad ari pie medijiem BEIDZOT ir nonākusi ziņa par to, ka wikileaks ir ari informācija par Latviju, BEIDZOT šī ziņa ieņem tai pienācīgo vietu, portālu lapu augšgalā.

strādājot mēs nolaupām sev mācīšanās prieku

beidzot zinu, pieredzes apmaiņas sāli. :) tu skaties, salīdzini, uzdod sev jautājumus un prāto, kāpēc neviens par to nav aizdomājies un ieviesis Latvijā. te apgūstot kursus pa dienu, aizdomājos un sāku prātot par Latvijas studijām, kuras norisinās vakaros un redz pie kā nonācu.
_________________

maģistratūras studijas apgūt vakarā - īstenībā jau tā ir krāpšanās. lielākoties apkrāpjam sevi, jo nav iespējams nostrādāt 8 stundas un tad vēl pilnvērtīgi iesaistīties lekcijās un pēc tam vēl līdz nakts vidum rakstīt referātus un lasīt tekstus. tomēr nestrādāt nevar. bet te gan ir vērts padomāt vai nestrādāt nevar, jo tā spiež apstākļi vai tomēr sabiedrība?
maģistratūra nav bakalaurs, to neizvēlas visi un tas pavisam noteikti nav obligāts pasākums, ja izvēlies turpināt mācības pēc bakalaura acīmredzot esi ieinteresēts šo jomu apgūt padziļinātāk. un ja esi pieņēmis lēmumu turpināt, tad visticamāk esi gatavs maksāt un ja esi gatavs maksāt, tad tev ir arī nauda. vai tas būtu kredīts vai vecāku palīdzība, vai sevis sakrātais.

bet sabiedrības spiediens ir krietni lielāks, jo, pirmkārt, vēl tagad atceros kā 1.kursā pasniedzēji vaicāja "kur jūs šobrīd strādājat?" un izjutu zināmu neērtuma sajūtu atbildot "šobrīd tikai studēju". otrkārt, ar mūsu vakar studijām, sajūties tāds nevienam nevajadzīgs un nederīgs - pa dienu sēdi mājās vai bibliotēkā, bet vakarā mācies. kaut kas nav tā kā vajag. treškārt, vecais labais - kā? tev ir 21 un tu nestrādā?
te gan arī jāpadomā par vecumu kurā apgūt maģistratūru. vai tā patiešām ir uzreiz-pēc-bakalaura izglītība. aizvien vairāk sliecos uz - nē, jo trūkst izpratnes par lietām, esam vēl zaļi un nepieredzējuši. tāpēc loģiskāka šķiet maģistratūra mazliet vēlāk, bet jocīgi, ka tikpat kā nevienu vecāku par saviem vienaudžiem maģistratūrā neredzu.

kaut kas mūsu sabiedrības nenormālajā steigā, ķert visu ko vien var un pēc iespēja ātrāk, nav pareizi. tā mēs diez gan daudz ko laupām sev - sākot jau ar bērnību, jaunību, laiku un beidzot ar kopā būšanu.
te es mācos. te es esmu students. un pilna laika. te es pēc 5 gadu ilga skrējiena un iekšējas cīņas ar sabiedrības pieņēmumiem, uzelpoju un nesteidzīgi bibliotēkā lasu grāmatu, nevis neprātīgā steigā pa kripatiņai salasu vienu citātu pēc otra, lai tikai kaut kas būtu.
te var atļauties sevi izaicināt un rakstīt darbus par to, kas līdz šim nav bijis tavā interešu laukā, jo gluži vienkārši tu vari mācīties. loģisks šķiet komentārs šajā vietā, ka es taču esmu erasmus studente un saņemu stipendiju, tāpēc varu atļauties tikai mācīties. bet bibliotēkas nav pilnas tikai ar eramsus studentiem (pat teiktu, ka to ir ļoti maz).
protams, ekonomiskā situācija Latvijā neatļauj dzīvot zaļi un students ir nabags, kurš pārtiek no roltoniem un dārzeņiem, bet ziniet, te arī studenti neēd restorānos, jā viņiem vairāk var palīdzēt vecāki, bet kaut kā nepamet sajūta, ka ja gribētu, arī mums maģistratūras studijas varētu būt īstas pilna laika klātienes studijas un studenti varētu piestrādāt šur tur, bet galvenais, jau mācīties, pētīt un iegūt jaunas zināšanas.

laikam jau globāli tas ir jautājums gan par izglītības kvalitāti un izpratni par mācīšanās procesu, gan sabiedrības iedomātajām 'normām', gan paaudzēm. varbūt, ka krīze bakalauriem 'parādīs', ka var tikai mācīties. redzēsim. bet te aizvien pārņem sajūta, ka kaut ko darām nepareizi.

priekā

fakts, ka šis ierakst top tad, kad tas top, ir pierādījums tam, ka šis vakars un šī nakts bija fantastiska.
vajag svinēt dzīvi. mhm.
/atskaite sev/

norsk eksamen

ziniet kā parasti filmās rāda kā notiek eksāmens - liela telpa, parasti sporta zāle, daudz, daudz solu pa vienam, priekšā milzīgs pulkstenis un daudz novērotāju.
nu jā, tieši tā arī izskatījās manā norvēģu valodas eksāmenā. 200 studenti tika sasēdināti katrs pie galda, kuru varētu raksturot kā 1,5 ietilpīgu. galdi bija izkārtoti sporta zālē un pašā zāles priekšā atradās pulkstenis (un vairāki malās). uz galda - labajā stūrī melnraksta papīri (ļoti skaistas dzeltenas lapas) un instrukcija darba nodošanai, kreisajā pusē jābūt studentu id un ja ir vēlme - ēdamais un dzeramais. kad visi sasēdušies, sieviete divās valodās (hihi) iepazīstina ar eksāmena kārtību un stāda priekšā kādus 12-15 novērotājus - cilvēciņi labākajos gados - ar sirmiem matiem un pamatīgām brillēm. :) pensionāru uzraudzīti mēs rakstījām eksāmenu. svarīgi minēt, ka šis pensionāriem ir tāds kā brīvprātīgais darbs, lai izrautos no ikdienas viņiem tiek piedāvāts augstskolā uzņemties novērotāja lomu. nezinu vai viņiem kko par to maksā, bet kā teica mana norvēģu valodas skolotāja - viņiem vairāk tā ir iespēja iziet ielās, satikt jaunus cilvēkus un papļāpāt.
bet atgriežoties pie eksāmena, to veidoja trīs daļas, tas ilga trīs stundas un uz tualeti varēja iziet tikai novērotāju pavadībā. mans pavadītājs gadījās vīrietis, kas nozīmēja, ka gluži tualetē viņš nedrīkst nākt man līdzi. hihi. bet redzēju kādu citu novērotāju sievieti lūram pa šķirbiņu kabīnē, vai tik meitene nevelk no kaut kurienes ārā špikeri. tas laikam atkarīgs no veiksmes un tā cik nopietni savus pienākumus uztver novērotājs.
bet eksāmens bija ok, ja būtu sistemātiski mācījusies būtu labāk, bet katrā gadījumā zinu katras kļūdas iemeslu. vispār jau šis norvēģu valodas kurss vairāk bija domāts kā pārbaudījums sev, jo norvēģu valodas pielietojumu... hmm, grūti atrast, bet kas zina, varbūt, ka kādreiz ... :)

rīt mūsu norvēģu valodas grupiņai pasēdēšana augstskolas bārā. pasniedzējas iniciatīva. vai nav jauki? :)

cita perspektīva

šodien varen jauki nosvinējām Miras 26. dzimšanas dienu. ēdām tik daudz, ka likās vēders pārsprāgs - cepām picas, brazīliešu saldo un dzimšanas dienu kūku rumāņu gaumē ar kivi sīrupu.

ēdien bija varen garšīgs, bet vēl garšīgākas bija sarunas. patiesībā sirsnības ziņā, šis bija laikam viens no jaukākajiem, vienkāršākajiem un mīļākajiem vakariem, jo gluži vienkārši 6 kursa biedrenes sēdējām virtuvē, ēdām, smējāmies un runājāmies.
vispār man ir ļoti paveicies ar kursa biedrenēm - Kārenu (Brazīlija), Fa (Honkonga), Brendu (Zambija), Miru (Indonēzija) un Aleksu (Rumānija).

No kreisās: Mira, Fa, Brenda, Kārena

Mazliet domīgas es un Aleksa

un palūkojoties uz to no cik dažādām valstīm esam, mūsu sarunas allaž izvēršas ļoti interesantas, un kur nu vēl ja sākam runāt par puišiem. aizraujošo sarunu atslēga slēpjas faktā, ka esam tik dažādas - Kārenai ir 29 un viņas draugs strādā Londonā, viņa nākamo semestri studēs ERASMUSā Londonā un cer, ka Norvēģijā neatgriezīsies. Fa ir 24 un viņa divus gadus draudzējas ar šveicieti, viņš no janvāra dzīvos Oslo. Aleksai ir 23 un viņa sarakstās ar norvēģi internetā un nevar saņemties ar viņu tikties dzīvē. Brendai ir 27 un viņa ir precējusies, laulību sauc par savu part-time job un Norvēģijā diez gan daudz staigā uz randiņiem. Mirai ir 26 un viņai ir divi draugi - viens, kuru viņa mīl un viens, kuru viņai ir izvēlējušies vecāki kā nākamo vīru.
un par pēdējo tad arī pārdomas.
Mira neizskatās 26 gadus jauna, pirmo reizi viņu ieraugot nodomāju, ka viņai varētu būt 21 maksimums, bet pases dati liecina ko citu. un, ja rietumu pasaulē 26 gados precēties paliek aizvien nepopulārāk, tad indonēzijā viņas ģimene jau sāk uztraukties, ka meita nepaliek vecmeitās. kā pati Mira izteicās, tad tāda iespēja jau kļūst diez gan liela, jo indonēzijā cilvēki precas jauni un jo vecāks paliec, jo grūtāk atrast otru pusītī, it sevišķi tādu kāda patiktu vecākiem. jo, lai arī Mira teica, ka tradīciju ievērošana ir ļoti atkarīgs no ģimenes, viņējā stingri pieturas pie tām. tāpēc Miras vīrs nedrīkst būt ārzemnieks, viņam ir jābūt musulmanim un viņu izvēlas Miras vecāki.
stāsto savu stāstu, Miras balsij bija tāda nolemtības un samierināšanās noskaņa, bet neteiksim, ka dusmas vai naids. drīzāk - ik vienam ir jādod iespēja. viņas 'he is funny, intelligent, he is from the same layer and maybe one day i will love him' izklausījās skumji, bet ar cerību.
īstenībā, jau mums nevienai tas tā līdz galam nav saprotams, jo pašas izvēlamies ar ko, kad un kur draudzēties. katrai ir savas ilūzijas par mīlestību un attiecībām, kuras cenšamies īstenot, bet Miras gadījumā tās paliek tikai fantāzijas.
nokļūstot līdz tematam par kāzām, Brenda uzstāja, ka jāprecas ir tikai tad, kad ir sajūta, ka arī pēc 50 gadiem mīlēsiet viens otru. skaisti, jau...
mira nopūtās.
īstenībā jau mēs visas nopūtāmies.

par bremzēm

tādas pazūd.
_____________________

5diena, pēdējais mēnesis, black&white, cimdi, alus, zubrowka, smiekli, fotogrāfijas, vēli rīt, mājupceļš, i saw u, cīsiņi pus4 no rīta, sarunas līdz aizmiegam, puķe no salvetes, strangers, mēģinājumi runāt norvēģiski, jakas, mike, kim, alīna, juliana, karolina, demian, rafa, reinhard, sebastian, kathrina, natalia, dejas, dejas, dejas, smiekli, pārdomas

_____________________
jāķer lapsa aiz aste, kamēr vēl var. /atskaite sev/

melnraksta spožums (bez posta)

teju 5 gadus ilgajā studiju laikā Latvijas universitātē melnrakstus esmu rakstījusi vien kursa darbu un bakalaura darbu ietvaros. pārējos kursos laikam jau es un arī pārējie esmu bijuši tik gudri prāti, ka melnraksti nav bijuši nepieciešama. protams, var vaicāt - kam tas melnraksts vajadzīgas? bet atbilde ir gaužām vienkārša, ne jau pasniedzējam atskaitei, bet gan sev kvalitatīvāka darba izstrādei
melnrakstam īstenībā pieder liels spēks.
pirmkārt, jau tā ir motivācija darbam pieķerties mazliet laicīgā par divām dienām pirms nodošanas.
otrkārt, tā ir iespēja diskutēt ar kursa biedriem. paskatīties kā viņi to dara un uzklausīt ieteikumus.
treškārt, tas ir sitiens ar bomi, ja raksti darbu nepareizajā virzienā un uzsitiens pa plecu, ja domā pareizi.
melnraksts ir iespēja iegūt vajadzīgo feedback no pasniedzējiem, kuru mēs neiegūstam pat pēc referātu nodošanas.
melnraksti, manuprāt ir nepatiesi aizmirsti. protams, Latvijā nevienam nav laika izlasīt 200 melnrakstu un ar track changes un komentāriem atdot studentam. bet maģistra līmenī, kaut kā šķiet, ka tas varētu būt īstenojams. pie tam, ne jau pasniedzēji lasa melnrakstus, to dara doktoranti.
melnraksti ir burvīgi vēl vienā veidā - nekad neviens nezina cik melnraksts drīkst būt melnrakstīgs. tāpēc dažreiz pietiek pat ar vienu lapu.
jā, esmu oficiāli kļuvusi par melnrakstu atbalstītāju.

home exam

stāstot, ka man vienā no kursiem jākārto home exam, apkārtējie mazliet smīkņāja, pareizei izmetot kādu piezīmi, ka home exam ir domāts nīkuļiem un sliņķiem, jo teorētiski visa informācija taču ir pieejama. sēdi ar grāmatām apkrāvies, wikipedia vaļā un drukā.
bet tas nav nekāds 'eksāmens mājās' uz pauzīti - viss nav tik vienkārši kā iedomājamies.
kā norisinās home exam?
pirmdienas rītā, kursa mājas lapā tiek nopublicēti trīs eksāmena jautājumi, no kuriem jāizvēlas viens. uz šo jautājumu ir jāatbild 10 lpp garumā, četru dienu laikā. ceturtdienas pēcpusdienā darbs ir jānodod. no vienas puses, kas tad tas ir 10lpp un ar visiem materiāliem pie rokas, bet home exam formāts nav eseja, tas nav arī referāts, drīzāk tās ir studenta pārdomas un kursa laikā izveidojušā viedokļa paušana, balstoties uz kursā apskatīto literatūra (un šeit svarīgi, ka ir jāizmanto kura aprakstā minētās grāmatas, citi avoti drīkst būt tikai 2 vienības).
lai uzrakstītu home exam tev ir nepieciešamas visas kursa laikā iegūtās zināšansa. un uzsvars uz zināšanas, jo ticat vai nē, bet četru dienu laikā nav iespējams 'pēkšņi' orientēties grāmatās, kuras neesi pat atvēris vai lūgt darbu uzrakstīt kādam citam, jo gluži vienkārši tā nav atrakstīšana, bet gan izpratne.
bija grūti. vispirms jau fakts, ka uz šīm četrām dienām sevi ir jāmobilizē un jānoliek viss pārējais otrā plānā. otrkārt, ir jāmāk perfekti orientēties literatūrā, lai nav jātērē velti laiks uz īstā citāta atrašanu. treškārt, 10 lapas argumentēta teksta, ierobežotā laika periodā nav viegli.
un lai cik ļoti man to negribētos atzīt (jo gāja grūti), tomēr home exam, manuprāt, ir īstā eksāmen forma, lai pārbaudītu zināšanas un izpratni.
tas nav referāts, kuram tu vāc materiālus kā ezītis pārtiku ziemas miegam un tāpat beigās visu uzraksti pēdējā nedēļā.
tas nav eksāmens, kurā viss jāiekaļ no galvas.
tā nav prezentācija, kuru aizmirstam tiklīdz esam noprezentējuši.
home exam forma liek daudz lasīt, sekot līdzi lekcijām un galvenais domāt.
tevi ir pieeja visam, pilnīgi visam, gribi zvani juristiem, žurnālistiem, kaut Ivo Krumholcam, gribi lasi wikipēdiju, bet sāls ir tajā, ka tu nevari visu sagrābt četrās dienās.
lai eksāmenu uzrakstītu labi, tev ir jābūt izpratnei par tēmu. un tas man šķiet ir kas tāds, kas mūsu izglītības sistēmā tiek aizmirsts.
__________
mans home exam bija priekšmetā 'Freedom of expression - discourses, principles and practices'. paldies jēkabam un viņa svinību viesiem, dainai un kristapam. jūs bijāt mana palīdzība no zāles. :)

kad palikušas vien 5 nedēļas

kas to būtu domājis, ka skaitot dienas līdz mājās braukšanai kļūs skumji. nē, nu labi, tas tomēr nav nekāds pārsteigums.
vakardien kā pie 5dienas vakara nolēmām paballēties mūsu stāvā. sākās viss jauki ar svecītēm un dziļām sarunām, turpinājās tas viss vietējā bārā ar milzīgu alus, hmm, krūku no kuras katram tika pa glāzītei. bet viss beidzās ar slidināšanos pa futbola laukumu, kurš upgreidots uz slidotavu. zeks ar kimu 'aizņēmās' no sporta skolas riteņu stāvlaukuma divus samokatus (ja, kas tad mums tagad koridorī tāds viens ir, kad gribas paākstīties var ar to pabraukāties - jautri) un izmēģinājām kā tad ir ar skrejriteni pa ledu braukāties. izrādās - nav ne vainas.
maza bērna priekā visi slidinājāmies, ņēmāmies, kritām, cēlāmies, smējāmies, taisījām piruetes un ko tik vēl ne. dodoties mājup, kas gan neaizņem īpaši daudz laika (kādas trīs minūtes) visi skumji secinājām, ka ir palikušas vairs piecas nedēļas. un šajā sakarā jāmin, ka virtuvē nosēdējām līdz četriem rītā runājot par neko un apsolījāmies darīt tā atlikušās piecas piektdienas.
jau tagad redzams, ka pēdējā nedēļa būs pārsteigumu pilna, jo dusmas, aizkaitinājums, slepenas mīlestības vairāk vai mazāk mūsos visos ir krājušās visu šo laiku. un nelolojot īpaši lielas ilūzijas, ka visi kādreiz vēl satiksimies, rādās, ka tas viss nāks uz āru.

nākamā ir traka, traka nedēļa - viens home exam, viena prezentācija norvēģu valodā, viens seminārs un viens portfolio uzdevums (kas ir tikpat kā referāts). jautri.

trīsdiennieks un klusie telefoni

trīs dienas pēc kārtas ballītes. tie, kas mani pazīst, zina, ka ļoti reti ballējos divas dienas pēc kārtas, kur nu vēl trīs. bet tā nu sagadījies, ka apstākļi spiež.
3dien nodevu savu pirmo referātu, respektīvi man viens kurss ir beidzies, tagad tikai jāgaida atzīme.
4dien atbrauca dīvainie latvieši, kas mīt mūsu study room.
un šodien vienkārši ir 5dienas un šī diena bija aizrunāta jau no 2dienas.

vispār jau sajūta mūsu kojās kā bordelī. visu laiku kāds ciemojas, katru vakaru party te vienā, te otrā virtuvē. miers? tādu es iegūstu no rītiem, kad visi guļ. patīkami, ka esmu paradusi sākt celties ap 8:30 vai 9:00 un man ir divas stundas pilnīga miera, līdz kāds no biedriņiem modīsies.
vispār šī ir bijuši ļoti jauka nedēļa, jo pie manis viesojās mamma un Jēkabs un bija tik forši pavadīt laiku ar savējiem. jāatzīst, ka viņus mazliet nomocīju, bet neko darīt, ja grib redzēt oslo.
šajā sakarā arī manas otras pārdomas. cik tomēr daudz no mūsu izpratnes par pasauli veido citu cilvēku teiktais - es nekad neesmu bijusi irānā, bet mana pasniedzēja stāsta, ka tur sievietes ir puscilvēks un vīrietim nogalinot sievieti, sievietes piederīgie (tēvs, dēls, vīrs, brālis) iegūst tiesības nogalināt sievieti, jo tikai nogalinot divas sievietes, tu nogalini cilvēku. es nezinu vai tas tā ir, bet es paļaujos, ka mana pasniedzēja stāsta patiesību. man patīk oslo, man patīk norvēģija un tagad pēc gandrīz trīs mēnešiem, es atceros kāpēc gribēju braukt uz šejieni, jā, protams, tā viena kursa dēļ, bet arī dabas un laikapstākļu dēļ, tā saltuma un stipruma, kas te ir. vējš pūšs spēcīgāk, līst biežāk. bet man patīk. ļoti, ļoti patīk. un ja kāds prasītu man, es par oslo izstāstītu tik daudz ko - gan apskates objektus, gan interesantos rajonus, gan to, kur neviens tūrists nav kāju spēris. bet, ja prasīs Alīnai - oslo iegūs pilnīgi citu bildi.

mēs tik daudz paļaujamies uz citu cilvēku teikto, bet cilvēkiem tik ļoti patīk piepušķot. atkarībā no tā ar ko tu runā, tu veido savu pasauli. un ja nu visi tavi sarunu biedri izrādās dunduki, ko tad?
kaut kā šķiet, ka visi spēlējam klusos telefonus un kā ir patiesībā atceras retais.

sniegs, snow, snø, снег jeb prieks

vakar uzsniga pirmais sniegs.
viss sākās, kad no debesīm sāka birt pūdercukurs, smalks, tikko manāms, tas mazliet nokaisīja celiņu pa kuru nākam mājās. aiz loga bija dzirdamas satrauktas cilvēku balsis un prieka pilni izsaucieni: "snow, snow!" es, protams, arī gaidīju pirmo sniegu, varbūt ne tik stipri kā austrālieši, filipīnieši, indonēzieši un afrikāņi, bet gaidīju. izskrēju ārā un aplauzos. kā jau minēju, no gaisa bira pūdercukurs - ne kādu pārslu, ja par sniegu tā var teikt, tad smidzināja. vīlusies atgriezos telpās, pa ceļam čeham un polim, kuri ir redzējuši sniegu, minot, ka es negribētu, lai šāda būtu mana pirmā sniega pieredze. bet tad viss mainījās...
mazliet sapīkusi devos uz virtuvi pēc tējas, bet no virtuves paveras skats uz futbola laukumu, kurš, protams, ir apgaismots un te nu es biju, skatījos uz futbola laukumu uz kura lēnām, nesteidzoties nosēdēs lielas skaistas pārslas. sniga! un tagad sniga tā kā filmās un mājās. :) tagad arī es izskrēju ārā, lai noķertu pirmās pārslas matos un uz mēles. ārā bija indieši, ķīnieši, austrālieši, kuri ķēra pārslas uz mēles, centās uzmeistarot pirmo piku un tikko apsnigušajā celiņā uzrakstīt "this is our firts snow!". sajūta bija kā jaunajā gadā. iedomājos, ka mēs kā ziemeļnieki (hihi) esam izlepuši, vismaz man vajag lielas pārslas, kas lēni iekrīt matos, bet viņiem tā bija pirmā reize un iespēja pārliecināties, ka sniegs neaug no zemes (tā tiešām domāja kāda indiete). ir labi, ka mums Latvijā ir četri gadalaiki, jo man grūti iedomāties ziemu bez sniega.

sniegs pa nakti nav pazudis, tas ir noklājis celiņus, mašīnas, zālāju un, protams, futbola laukumu. tagad jautrība sāksies uz ceļiem, un ne tikai mašīnām, bet tā kā oslo ir kalnaina pilsēta, tad būs interesanti pārvietoties pa slīpajiem ceļiem.

p.s. rīt gaidu ciemiņus :)

2:2

mans erasmus laiks ir ne vairāk un nemazāk kā pusē - ir pagājuši tieši 2 mēneši un priekšā ir vēl 2 mēneši. no vienas puses neticas, ka te jau esmu tik ilgi, no otras puses braukt ar t-banen uz skolu, iepirkties kiwi, runāt ar cilvēkiem par dažādajām izpratnēm un pieredzēm par šķietami līdzīgām lietām, pastaigāties gar sognsvann šķiet ikdiena, un grūti un negribīgi atsaucu atmiņā vakarus 15.trolejbusā vai alekša mašīnā, darba dienas smago nastu un lekcijas Latvijā.

protams, tā ir ikdiena un savu cilvēku tāpat pietrūkst. tomēr dažreiz, aizskatoties uz kalniem, kuri paveras no t-banen loga, paliek jocīgi, ka pēc laiciņa šis skats neietilps manā ikdienā.

ko es esmu paveikusi 2 mēnešos? nu mazliet paballējusies, pabijusi visādos kulturālos pasākumos, aizbraukusi uz Bergenu, daudz sēdējusi virtuvē (hihi), stiprinājusi savu pacietību, centusies atrast privātumu visur kur vien iespējams, sagaidījusi vienu ciemiņu un cītīgi apmeklējusi lekcijas. slinkums likt bildes, tāpēc te maza kolāža (lai apskatītu tuvāk, vnk uzklikšķini uz bildes):

domāju, ka otri divi mēneši būs grūtāki un ne tāpēc, ka ārā būs auksts un tumšs, bet gan tāpēc, ka jāraksta darbi, jākārto eksāmeni, satraukums ir diez gan liels un pamazām arī sāk trūkt pacietības.

jeg snakker ikke norsk

jeg heter Liva. jeg kommer fra Latvia med jeg bor i Oslo nå. jeg liker ikke norsk.

kārtējo reizi mokoties ar fantastisko norvēģu valodu, nolēmu padalīties savās sāpēs par šo priekšmetu, kuram neredzu jēgu. kāpēc?
1) man par to nepienākas kredītpunkti.
2) izruna ir diez gan jocīga un neteiksim, ka būtu dzimusi, lai runātu norvēģiski.
3) norvēģu valodas gramatikas līdzība ar vācu valodu, liek man uzdot sev divus jautājumus: kāpēc es skolā nemācījos vācu valodu un kāpēc manā grupā ir tik daudz vāciešu, kuriem, hmm, pa lielam nav jāpieliek daudz pūļu, lai izrunātu vārdus, vai lai saprastu gramatiku.
4) norvēģu valodā runā tikai Norvēģijā un ja vien manā plānā nav pārcelties uz šejieni dzīvot, (kas tā nav) reālu valodas pielietojumu neredzu.
5) norvēģu valodai ir divas formas - Bokmål (skolā mācās 86.2% ) un Nynorsk (skolā mācās 13.8%). laikraksti iznāk Bokmål un arī es mācos Bokmål. bet šo divu formu eksistence neizslēdz arī dialektus, un kā izteicās mana norvēģu valodas pasniedzēja, tad dialekti ir tik specifiski, ka ir grūti saprast citā dialektā runājošu norvēģi.
6) lekcijas sākas 9:15 un tas nozīmē, ka ārā ir auksti un tumši un omu tas nebūt neuzlabo.

kā kaut ko pozitīvu varētu minēt, ka man ļoti patīk rakstīt šos trīs īpašos norvēģu alfabēta burtus - å æ ø. un kā bonusiņš laikam jāmin, ka norvēģi saprot zviedrus un dāņus, dāņi saprot norvēģus, bet zviedri nesaprot nevienu (par somiem protams vispār nerunāsim). kā saprotu, tad pa lielam norvēģu valoda ir dāņu valoda, tika mazliet pamainīta. lai nu kā, ja nu kādreiz gribēšu mācīties zviedru vai dāņu valodu, (nevaru gan iedomāties iemeslu) šķiet, man jau būs pamatzināšanas. :)

bet, diemžēl, šie divi nieciņi neatsver pārējos pārdzīvojumus un mokas. loģisks, šķiet jautājums - kāpēc es izdomāju mācīties norvēģu valodu? patrennēt smadzenes, apgūt jaunus plašumus, īsāk - just for fun. bet diemžēl, "fun" ir kaut kur pazudis un pārvērties par "faen".



tusen takk!

tuberkuloze

beidzot esmu nokārtojusi visu, kas man bija jāizdara atbraucot. jā, jā zinu, te jau puse no laika pavadīta norvēģijā, bet vēl neesmu nokārtojusi formalitātes. nu labi kādas tur formalitātes, drīzāk pilnīgu absurdu.
tātad ja tu vien tu nenāc no Čehijas, Ungārijas, Polijas, Slovākijas, Slovēnijas, ASV, Kanādas, Austrālijas, Jaunzēlandes, Japānas vai kādas no Dienvideiropas valstīm, tev ir jādodas un jāveic plaušu rentgens, jo, redz, tu nāc no valsts ar augstu tuberkulozes risku.
ar Alīnu gan nospriedām, ka 28 miljoniem poļu ir reālāk saslimt ar tuberkulozi kā 2 miljoniem latviešu, bet norvēģi domā savādāk. tā kā pa lielam centāmies sazvanīt slimnīcu no septembra, bet tā intensīvāk pēdējo pusotru nedēļu, vakar nolēmām - šodien iesim uz slimnīcu pašas. (bija dzirdēti nostāsti, ka ja to neizdara ir jāmaksā sods, tev neieskaita mācības un var pat izraidīt no valsts). aizgājām, tur sēdēja kundzīte un kko bakstīja datorā, sakot, ka gribu pierakstīties uz rentgenu, jo nevarēju sazvanīt, viņa pakratīja galvu un smaidoši noteica "a lot of people try to call us". hmm, nu labi. bet pozitīvi ir tas, ka mums nācās pagaidīt kādas 15 minūtes un dienā, kad veicām savu appointment, tikām arī pie sava x-ray. jeij.
pats pasākums bija īss un ātrs - māsiņa paskatījās uz valsti no kuras nāku, pavaicāja vai man ir rēta uz rokas, un aizveda uz rentgenu. tas arī viss. pa vidu paspēju uzkāpt uz svariem un nosvērties, teiksim tā, ka redzētais neiepriecināja, bet māsiņa ieraugot manu sejas izteiksmi, noteica, ka nu nekas slikts tur nevar būt un man noteikti jāēd vairāk. aha, es jau tā ēdu 4x dienā, kur vēl vairāk ...
lieki piebilst, ka ja kādai no mums būtu tuberkuloze, būtu jau paspējušas aplipināt visus norvēģus. bet par to laikam viņi neiedomājas.

LSHMSFOAIDMT*

tātad mūsu mazajā sabiedrībā ir krīze - čehu pametusi draudzene. viņš, cilvēks, sācis pīpēt un raudāt un tāpēc visi ļoti cenšas viņu uzmundrināt. booooring un ļoti daudz drāmas.
čehs dziļi sirdī tic, ka ja viņam neveiksies kārtīs, viņa draudzene pie viņa atgriezīsies. un tāpēc notiek "uzmundrināšanas" kāršu partijas. diemžēl, čehs visu laiku uzvar, jo, negribu sevi saslavēt, bet viņš ir otrs labākais spēlētājs mūsu koridorā, aiz manis. lai nu kā, virtuvē pa lielam vairs nesēžu (sk. iepriekšējo bloga ierakstu), bet sagrautais cilvēks atnāk sūdzēties, ka viņš visu laiku uzvar un, ka viņam kļūst garlaicīgi (daaaa, kāpēc gan es vairāk nespēlēju kārtis?). darot savu uzmundrināšanas daļu, dodos uz virtuvi uzspēlēt kārtis. zaudēt viņš nezaudēja, bet arī uzvarēt vairs nevarēja (hihi). bet te kādā no n-tajām kāršu partijām, čehs neseko līdzi uz galda notiekošajam uz ko polis pavaicā kas noticis? čehs, atvainojas un pievienojas spēlei. polis ir neatlaidīgs un turpina jautāt - par ko tu domā. un te nu arī šī bloga ierakta mērķis. aptuveni citēju čehu: "I was looking and I'm thinking about Liva's toes. You know that people with big toes are gona be rich." Visi trīs (es, Alīna un polis) paskatījāmies uz viņu un pārjautājām: "What?" viņš mierīgā garā: "You will be rich". mani, protams, iepriecina šī doma, bet fakts, ka viņš manus īkšķus uzskatīja par lieliem (kas gan tā arī ir) lika man smieties daudz un dikti. sen nebiju raudājusi smejoties, tāpat sāka sāpēt vēdera prese. LSHMSFOAIDMT. nu pavisam noteikti.

* Laughing so hard my sombrero falls off and i drop my taco

par daudz

kad ikdienā saka "futbola komanda", liekas, ka tas ir daudz. bet patiesībā futbola komandā ir 11 spēlētāju, tas ir par 3 mazāk kā mēs dzīvojam vienā koridorī.

tā nu tas ir noticis. rozā burbulis par superīgajiem kaimiņiem ir plīsis (šķiet, jau to minēju). ēdienu turpina zagt, tas jau pat vairs nav svarīgākais, esam samierinājušās, ka pērkot maizi, tā ir jārēķina uz diviem. drīzāk savu sāk darīt tas, ka negribas katru vakaru sēdēt virtuvē un negribas arī lai citi tur sēž. gribas aiziet klusiņām uzvārīti tēju un tik pat klusiņām pasēdēt. bet tas ir tikpat kā neiespējami. brīžiem gribētos harija potera burvju apmetni un neredzamai pārvietoties pa gaiteņiem, istabām un, jā, pat ielām. nekad nebūtu domājusi, ka tā teikšu, bet priekš manis - pārāk daudz komunikācijas. nogurdinoši. nemierīgi. un galvenais - bez savas vietas.
runājot ar kursa biedrenēm, kuras gan lielākā daļa dzīvo vienas istabā, rodas sajūta, ka esmu nokļuvusi dzīvīgākajā koridorī, jo citur tā nav. citur ir savādāk, citur ir miers un tikai 7 cilvēki, citur cilvēki nemēdz sēdēt virtuvē visu vakaru, citur visi iet gulēt ap 12 naktī un citur cilvēki arī mācās. bet nekas tāds nenotiek manā koridorī. īsti pat nezinu vai viņi maz uz lekcijām iet.
protams, protams, visam ir savi plusi un mīnusi, bet tā nu ir, ka 8. nedēļā kaitina daudz kas un galvenokārt jau kaimiņu netīrība, skaļums un mūžīgā burzma.

vietas, kur varu pabūt viena?
a) tualete un arī tad kāds pacentīsies paraustīt durvju rokturi.
b) bibliotēkas trīs pussieniņas. tur ir klusums, pat ja kādu pazīstamu redzi (kas ir maz ticams), pamāj ar galvu un tā arī visa komunikācija. šad tad kāds iesper zem galda, bet to jau var arī paciest, jo neviens necērt durvis, nesvilpo, nedzied un nebļauj.
tikai ne a), ne b) variantā nevar uzturēties ilgstoši. diemžēl.
labi, ka 5dien ar kursa biedrenēm braucam ar nakts vilcienu uz Bergenu. vismaz mazas pārmaiņas.

ezītis miglā

arī te ir rudens ar lietu un dzeltenām lapām, diez gan stipru vēju un vēsu laiku. ja pavisam godīgi, tad nedomāju, ka laikapstākļi ir ļoti atšķirīgi no Rīgas. nu izņemto vēju, kas ir ļoti spēcīgs un skarbs un miglu.
kad Oslo ir migla, tad ... tad sajūta ir kā naktī un patiešām tālāk par pāris metriem redzēt nevar.
lai saprastu cik bieza ir migla, sniegšu mazu foto ieskatu. Tas ir skats no T-banen stacijas uz Kringsjå.

Saulainā dienā:
Un miglainā laikā:

pasaulē dārgākais BigMac un vēlēšanas

šajā nedēļas nogalē pie manis ciemojās Kristīne! jē,jē,jē,jē,jē! tas jau vien ir ļoti pozitīvs notikums. :) tusen takk!

manu prieku papildināja pasaulē dārgākā BigMac notiesāšana - mans puncītis un garšas kārpiņas sajuta sen aizmirstu garšu. patiesībā jau uz Norvēģu cenām, 70 kronas par BigMac lielo komplektu nav tik traki, toties interesanti, ka ja vēlies ēst BigMac uz vietas, tad komplekts maksā par 7 kronām dārgāk. Kā smejies, par siltumu un paplāti ir jāmaksā.

Un, protams, bijām balsot. Atradām Latvijas vēstniecību Oslo, mazu un jauku, ar laipniem cilvēkiem, pašu vēstnieku novērotāja lomā, un pat mazu rindiņu, kad bijām aizņēmušas trīs no četrām kabīnēm. Sajutos īpaši, kaut kā saviļņojoši un svarīgi.
Šī bija jauka nedēļa - ar saulīti, interesantām lekcijām, prezentāciju un piedzīvojumiem. Nākamnedēļ norvēģiem skolēnu brīvdienas, pāris pasniedzēji paņēmuši brīvu, žēl, ka manējie tā nav izdarījuši. Lekcijas pēc pilnas programmas un darāmo darbu saraksts turpina pieaugt. Kaut kā šķiet, ka būs grūti saprast ko viņi grib no manis, bet nav īsti daudz laika prātot - oktobra beigās jau jānodod viens referāts.

let's hope for a happy week

Nākamā (7.) nedēļa būs notikumiem bagāta - 2dien Alīnai dzimšanas diena, 4dien mammai dzimšanas diena (ceru uz virtuālo pasēdēšanu;) ), 4dien vakarā atlido Kristīne, 6dien Latviešu studenti dodas vēlēt. Domāju, ka ir visi priekšnoteikumi, lai nedēļa būtu izdevusies...

oslo kultūras nakts

vakar bija oslo kultūras nakts. varētu teikt muzeja un balto nakšu apvienojums. laiks ārā bija briesmīgs - pūta stiprs vējš, lija, Latvijā es nekad tādā laikā neapsvērtu iespēju doties ārā, bet uzklausot savas norvēģu grupas biedrenes teikto, ka laiks paliks tikai sliktāks, tam pieskaitot manu neremdināmo vēlmi aiziet uz parlamentu, kas ikdienā ir slēgts un to pareizinot ar manu līdzgājēju uzstājīgumu, nospriedu - jāsaģērbjas silti, jāpaņem cimdi un jādodas ielās.

mūsu vakars sākās 18:00 Ullevål stadion futbola muzejā, kurš ir teju blakus universitātei. tā kā tas neatrodas oslo centrā cilvēku nebija un mēs tikām pie individuālas guided tour, sporta veikala šalles, lietus mēteļa (ļoti noderīgi!!!) un mini vuvuzelas, gids norvēģu futbola vēsturi stāstīja ar tādu aizrautību, ka beigās jau viņam piedevu, ka pie sienas ar Eiropas futbola komandu krekliņiem, nebija atrodams Latvijas krekls. lai nu kā ar to Latvijas futbolu, pabijām stadionā, ģērbtuvēs, protams muzejā un satikāmies ar norvēģu futbola komandu (hihi). Muzejā pavadījām teju 45 minūtes, izejot ārā protams lietus nebija mitējies, bet futbola gida-fanātiķa iedvesmoti devāmies uz centru smelties kultūru.
sākotnēji meklējām mistisku slepenās brālības namu, lai palūkotu vai viss patiešām ir tā kā rakstīt DaVinči kodā, bet nomaldījušies no pareizā ceļa, nospriedām, ka jādodas uz vietām, par kurām esam dzirdējuši un vismaz no ārpuses redzējuši. devāmies uz Oslo rātsnamu, kurš šonakt piedāvāja iespēju uzkāpt tā torņos un redzēt kā tiek spēlēta zvanu mūzika. mums par lielu skādi, biļetes uz tuvāko tūri bija izņemtas, bet laipnais gids piedāvāja paņemt biļeti uz nākamo tūri - mums 2x nav jāsaka, paņemam biļetes un dodamies iekarot parlamentu (kā vēlāk izrādīsies mums visur smaidīs veiksme). tur par brīnumu, ārā rinda, bet kā gadījies kā ne, nostājamies rindas galā, un kā reiz paralmenta durvis atverās un tiek "uzņemta" angļu valodas grupa. lieki piebilst, ka mēs ietilpām tajā grupā un stundu pavadījām klausoties norvēģu parlamenta dīvainībās, sēžot deputātu vietās un apbrīnojot dīvaino dizainu. tāpat devāmies uz The mini bottle gallery, kurā bija 53 000 mini pudelīšu. tur atradu arī antīku Latvijas balzāma pudelīti, par ko protams dubults prieks un lepnums.
laikam skaistākais no visa vakara bija kāpiens rātsnama tornī, protams, pats kāpiens uz 15 stāvu lika mazliet pasvīst, bet uzkāpjot augšā vispirms varēja iepazīties ar rātsnama ērģelnieku, un tad uziet uz jumta, kur pavērās naksnīgā oslo uz visām pusēm un protams šo skatu varēja baudīt zvanu skaņu pavadījumā. saviļņojoši.

kopumā pabijām sešos muzejos, jāmin, ka cilvēku bija krietni mazāk kā līdzīgos pasākumos rīgā, bet lielākoties visur muzeju apskate notika gidu pavadībā. informācijas bija daudz un par katru muzeju stāstīt nav jēgas. īsumā mūsu vakara programma:
18:00- Ulleval stadion
20:00 - Stortinget
20:25 - Freia
21:00 - The mini bottle gallery
21:45 - Rådhuset
22:30 - Nobels fredssenter
23:00 - Salūts

vienīgi vēl jāpiemin vakara noslēgums. izejot no ne visai interesantā Nobela miera prēmijas muzeja, bijām apņēmības pilni sameklēt kuģīti un doties vēl pēdējā kruīzā, taču nebūdami īsti pārliecināti, kur tas atrodas sekojām cilvēkiem un apstājāmies vietā, kurā bija savākusies paliela grupa. apstājāmies, centāmies saskatīt ūdenī kuģi un mums par lielu pārsteigumu un prieku, ūdenī atspīdēja uguns puķes. kā izrādījās bijām nokļuvuši tieši uz oslo kultūras nakts noslēgumu - mūs priecēja salūts teju 15 minūšu garumā (un jāatzīst, ka krāšņāku un ilgāku salūtu esmu redzējusi tikai 2x mūžā - Rīgai 800 un Francijā, Montpeljē 14. jūlija svinībās).
tāda bija mana oslo kultūras nakts - fantastiska, aizraujoša, interesanta, bagāta un vēl un vēl un vēl!

Elvelangs i fakkellys*

Līdz šim nebija izdevies nokļūt norvēģu rīkotos pasākumos (izņemto to tirgus ielu), tāpēc dodoties šī vakara gaitās nebija īsti skaidrības cik apmeklēts šis pasākums varētu būt. Dodoties tikties ar saviem šī vakara biedriem, t-banen jau likās mazliet pilnāks kā parasti, bet izrādījās, ka tas nebija nekas salīdzinājumā ar tramvaju un kur nu vēl upes malu.
Tātad pasākums bija - pastaiga gar upi lāpu gaismā. Tā kā jau iepriekš kaut kur minēju, Oslo ir kā bļoda un no vienas bļodas malas iztek Akerselva - upe, kas vijas cauri Oslo rajoniem. Kā dzirdēju, tad šis pasākums tieši tāpēc arī tiek rīkots, lai saliedētu Oslo rajonus un, protams, cilvēki varētu baudīt mākslu. Tad nu pastaigā gar upi devos francūzietes, sešu vāciešu, šķiet ķīnietes un norvēģietes pavadībā. tā kā mums līdzi bija norvēģiete, kurai teorētiski vajadzēja pārzināt oslo, karti savā mazājā somā necentos ielikt, vēlāk izrādījās, ka tā bija kļūda, jo norvēģiete zināja mazāk par mums. bet ko nu par to.
Pasākums bija jauks, izstaigājāmies no sirds patikas, žēl, protams, ka visu laiku lija, un žēl, ka cilvēku bija tik daudz, ka brīžiem nācās apstāties, jo gluži vienkārši neviens nevarēja pakustēties.
Lai aptuveni uzburtu kā tas viss izskatījās - visā upes garumā bija izliktas lielās āra sveces, kuras izgaismoja celiņu. Ik pa aptuveni 100-150 metriem notika kāds maziņš koncertiņš, vai citos gadījumos lielāks - dziedāja kori, spēlēja grupas, solisti dziedāja sveču gaismā upes krastā. Tāpat bija visvisādas izdarības ar uguni - bija ugunsrijēji, kaut kādi puiši ar motorzāģiem un dzirkstelēm, uguns skulptūras un citi brīnumi.
Kopumā - iepazīta pilnīgi cita Oslo daļa, redzēti daudzi maziņi ūdenskritumi, esmu iemācījusies pārvietoties lejup no kalna neejot, bet gan šļūcot (izrādās viņiem stāvākajās vietās ir īpašs ceļu segums, pa kuru var noslidināties lejup) un sastapti norvēģi kulturālā pasākumā. Pasākums izdevies.

p.s. vakaram bija arī pipariņš - tramvajā divi vīrieši sāka kauties un kad viņi tā kā izripoja uz ielas, tramvajs nebrauca uz priekšu kamēr viņi nebija katrs aizgājuši uz savu pusi. cik jauki no tramvaja vadītāja puses. :)

______________________________________
*Pastaiga gar upi lāpu gaismā.

slavas dziesma roltonam

Visiem zināms, ka Rolton ir labākais studentu draugs. Un arī manējais. :) It sevišķi tāpēc, ka vienu Rolton es lietoju trīs reizes:
1) Makaronus ēdu ar pesto vai kečupu;
2) Eļļu izmantoju cepšanai;
3) Garšvielas - pēc vajadzības, šad tad rīsiem vai griķiem, citkārt, iemainu pret kaut ko saviem virtuves biedriem.

Ak, paldies, ka eksistē tāds Rolton!

ziemassvētku zaķis un lieldienu vecītis

te nu ir pagājusi arī ceturtā nedēļa. ēdiena zaglis aizvien aktuāls, tā pat kā mūsu istabu sienu noformējums. šī ir bijusi dīvaina nedēļa, ar ļoti dīvainām brīvdienām. ne tā, ka slikta, bet ļoti dīvaina.
dažreiz šķiet, ka tagad vēl neapzinos kādu kulturālo bagātību man dod šis laiks oslo. 5dien nogaršoju austrāliešu kārumu -vegemite, kas ir taisīts no rauga ekstrakta. īpaši negaršīgs, vismaz manām garšas kārpiņām, bet austrāliete no mana kursa turpināja to gardi ēst visu lekciju un teica, ka ir saņēmusi tikai pāris paciņas ar šo "garšīgo" brīnumu un, ka tas būšot krietni par maz. tāpat braucu uz skolu ar brendu no zambijas, kas uzskata, ka pornogrāfija ir pilnībā jāaizliedz un tas ir ok, ja valstij pieder visi mēdiji. pavisam jocīga izvērtās diskusija virtuvē par tradīcijām, kurā piedalījās: 1 vācietis, 1 čehs, 3 poļi, 1 austrāliete, 1 amerikānis, 1 brazīliete un 1 latviete. diskusija ilga teju 3 stundas un nevēlos piesārņot jūsu prātus ar neprecīziem terminiem vai tradīciju pārstāstu, tāpēc tādi kā svarīgākie citāti...
viss sākās ar to, ka prātojām vai decembrī Oslo būs izrotāta ar lampiņām un lielveikalos būs mazie, apaļie vīriņi sarkanajos tērpos. pieminot vārdu Santa Klauss, čeham acis iepletās un viņš gluži bezkaislīgi paziņoja - We hate Santa Klauss. We don't have it. Uz ko, protams, mums pārējiem liels izbrīns. Ieguvām nelielu ieskatu čehu Ziemassvētkos, pēc kura amerikānis čeham vaicāja: Does Jesus baby brings the gifts? I mean - do you relly think that a baby can carry all those gifts?
Nākamais jocīgais aspekts, saistās ar Lieldienām. Mēs ar vācieti, viens otru papildinot, stāstām par Lieldienu zaķi un olām, uz ko čehs uzdod nevainīgu jautājumu: Who the f*** is easter bunny?
Secinājumi vismaz par Latviju ir divi, mūsu tradīcijas ir copy-paste no vāciešiem un tagad ik pa brīdim papildinot ar amerikānisko. Domājams, ka nav ilgi jāgaida līdz svinēsim St. Patricks day. Kas ir St.Patrick's day? Kā amerikānis teica - you dress up in green and get drunk, that's all i can say.
un noslēgumā - poļi ir ļoti draudzīgi cilvēki un ļoti sirsnīgi, un viņi pavisma noteikti nesaprot vārda "nē" nozīmi, jo tikko - svētdienas pievakarē, manas rōmmeitas draugs pie mums iekāpa pa logu, ar padusē pašautu paštaisītu citronu grādīgo padzērienu, un nu vienkārši nav iespējams iestāstīt poļa cilvēkam, ka svētdienās ir jāatpūšas, nevis jāballējas. bet var jau būt, ka viņš vienkārši sajutās vainīgs...
lai nu kā - ir ļoti dīvaini.

veļas diena

veļas mazgāšana noteikti nav tik vienkārša kā tas varētu šķist, it sevišķi tad ja veļas mašīnai ir divi displeji, ir jāsaprot ko darīt ar mazgāšanas karti un kādu režīmu beigu beigās izvēlēties.
vispār šai dienai es briedu jau sen - pulveris tika iegādās laicīgi, ierīkotais netīro drēbju maiss arī pildījās, kā papildus motivators kalpoja dvieļa kliedzieni pēc mazgāšanas. un saprotot, ka dvielis mūsu mitrajā virtuvē neizžūs līdz vakaram, šorīt piecēlos ar plānu - šī būs mana veļas diena.
vispār jau ar veļas mašīnu gāja tīri labi, kā zināms esmu tehniska meitene un arī veļas mašīnas ir mani draugi, ko gan nevarētu teikt par veļas žāvētājiem. jāmin, ka šī bija man pirmā tikšanās ar veļas žāvētāju, nekad iepriekš neko tādu nebiju redzējusi, kur nu vēl lietojusi.
tātad: veļas mazgājamā mašīna ir tik liela, ka tur iegāja mans apģērbs, dvielis, mana gultas veļa un vēl alīnas gultas veļa. bet kā izrādījās veļas žāvētāji ir vēl lielāki, tāpēc steigā nesām lejā ar rokām izmagātās drēbes. bet cik ironiski, steigai nebija pamata. pie žāvētāja nr.8 uzkavējāmies kādas 20 minūtes, jo gluži vienkārši nepratām to iedarbināt. izvaicājām trīs cilvēkus un nevienam nebija ne jausmas kā to darīt - viens piedāvāja savu žāvētāju, otrs pamācoši stāstīja cik slikti ir žāvēt drēbes un kā tas bojā audumu, trešais paskatījās un noplātīja rokas.
un tad aiz stūra parādījās ķīniete/japāniete/korejiete, ka bija mūsu glābēja. izrādījās žāvētājs nr.8 nestrādā, nekad nav strādājis, niķojoties, bet viņa laipni piedāvāja izmantot žāvētāju, kuru tikko bija lietojusi, kā izrādījās arī šis žāvētājs bija īpašs, jo .... par to nebija jāmaksā!!! es zinu, neticami, bet tā nu tas ir - mūsu mājā ir bezmaksas žāvētājs.
ar to gan pārsteigumi nebeidzās, jo it kā uzlikām žāvēties drēbes uz 44 minūtēm, bet noejot lejā pēc 40 minūtēm, žāvētājs rādīja stunda un 4 minūtes. kā tas ir iespējams, nav ne jausmas.
bet tā kā mums bija pēkšņi radusies stunda, kuru bijām plānojušas pavadīt savādāk, devāmies klejojumos pa apkārti. rezultātā esam kļuvušas par diviem spilveniem, vienu slotu un vienu sienas dekorējumu bagātākas. ak, jā, un mums ir arī dēlis. tikai nezinām īsti ko ar to darīt. bet forši, ka ir dēlis. un forši, ka ir izmazgātas drēbes. :)