trīsdiennieks un klusie telefoni

trīs dienas pēc kārtas ballītes. tie, kas mani pazīst, zina, ka ļoti reti ballējos divas dienas pēc kārtas, kur nu vēl trīs. bet tā nu sagadījies, ka apstākļi spiež.
3dien nodevu savu pirmo referātu, respektīvi man viens kurss ir beidzies, tagad tikai jāgaida atzīme.
4dien atbrauca dīvainie latvieši, kas mīt mūsu study room.
un šodien vienkārši ir 5dienas un šī diena bija aizrunāta jau no 2dienas.

vispār jau sajūta mūsu kojās kā bordelī. visu laiku kāds ciemojas, katru vakaru party te vienā, te otrā virtuvē. miers? tādu es iegūstu no rītiem, kad visi guļ. patīkami, ka esmu paradusi sākt celties ap 8:30 vai 9:00 un man ir divas stundas pilnīga miera, līdz kāds no biedriņiem modīsies.
vispār šī ir bijuši ļoti jauka nedēļa, jo pie manis viesojās mamma un Jēkabs un bija tik forši pavadīt laiku ar savējiem. jāatzīst, ka viņus mazliet nomocīju, bet neko darīt, ja grib redzēt oslo.
šajā sakarā arī manas otras pārdomas. cik tomēr daudz no mūsu izpratnes par pasauli veido citu cilvēku teiktais - es nekad neesmu bijusi irānā, bet mana pasniedzēja stāsta, ka tur sievietes ir puscilvēks un vīrietim nogalinot sievieti, sievietes piederīgie (tēvs, dēls, vīrs, brālis) iegūst tiesības nogalināt sievieti, jo tikai nogalinot divas sievietes, tu nogalini cilvēku. es nezinu vai tas tā ir, bet es paļaujos, ka mana pasniedzēja stāsta patiesību. man patīk oslo, man patīk norvēģija un tagad pēc gandrīz trīs mēnešiem, es atceros kāpēc gribēju braukt uz šejieni, jā, protams, tā viena kursa dēļ, bet arī dabas un laikapstākļu dēļ, tā saltuma un stipruma, kas te ir. vējš pūšs spēcīgāk, līst biežāk. bet man patīk. ļoti, ļoti patīk. un ja kāds prasītu man, es par oslo izstāstītu tik daudz ko - gan apskates objektus, gan interesantos rajonus, gan to, kur neviens tūrists nav kāju spēris. bet, ja prasīs Alīnai - oslo iegūs pilnīgi citu bildi.

mēs tik daudz paļaujamies uz citu cilvēku teikto, bet cilvēkiem tik ļoti patīk piepušķot. atkarībā no tā ar ko tu runā, tu veido savu pasauli. un ja nu visi tavi sarunu biedri izrādās dunduki, ko tad?
kaut kā šķiet, ka visi spēlējam klusos telefonus un kā ir patiesībā atceras retais.

sniegs, snow, snø, снег jeb prieks

vakar uzsniga pirmais sniegs.
viss sākās, kad no debesīm sāka birt pūdercukurs, smalks, tikko manāms, tas mazliet nokaisīja celiņu pa kuru nākam mājās. aiz loga bija dzirdamas satrauktas cilvēku balsis un prieka pilni izsaucieni: "snow, snow!" es, protams, arī gaidīju pirmo sniegu, varbūt ne tik stipri kā austrālieši, filipīnieši, indonēzieši un afrikāņi, bet gaidīju. izskrēju ārā un aplauzos. kā jau minēju, no gaisa bira pūdercukurs - ne kādu pārslu, ja par sniegu tā var teikt, tad smidzināja. vīlusies atgriezos telpās, pa ceļam čeham un polim, kuri ir redzējuši sniegu, minot, ka es negribētu, lai šāda būtu mana pirmā sniega pieredze. bet tad viss mainījās...
mazliet sapīkusi devos uz virtuvi pēc tējas, bet no virtuves paveras skats uz futbola laukumu, kurš, protams, ir apgaismots un te nu es biju, skatījos uz futbola laukumu uz kura lēnām, nesteidzoties nosēdēs lielas skaistas pārslas. sniga! un tagad sniga tā kā filmās un mājās. :) tagad arī es izskrēju ārā, lai noķertu pirmās pārslas matos un uz mēles. ārā bija indieši, ķīnieši, austrālieši, kuri ķēra pārslas uz mēles, centās uzmeistarot pirmo piku un tikko apsnigušajā celiņā uzrakstīt "this is our firts snow!". sajūta bija kā jaunajā gadā. iedomājos, ka mēs kā ziemeļnieki (hihi) esam izlepuši, vismaz man vajag lielas pārslas, kas lēni iekrīt matos, bet viņiem tā bija pirmā reize un iespēja pārliecināties, ka sniegs neaug no zemes (tā tiešām domāja kāda indiete). ir labi, ka mums Latvijā ir četri gadalaiki, jo man grūti iedomāties ziemu bez sniega.

sniegs pa nakti nav pazudis, tas ir noklājis celiņus, mašīnas, zālāju un, protams, futbola laukumu. tagad jautrība sāksies uz ceļiem, un ne tikai mašīnām, bet tā kā oslo ir kalnaina pilsēta, tad būs interesanti pārvietoties pa slīpajiem ceļiem.

p.s. rīt gaidu ciemiņus :)

2:2

mans erasmus laiks ir ne vairāk un nemazāk kā pusē - ir pagājuši tieši 2 mēneši un priekšā ir vēl 2 mēneši. no vienas puses neticas, ka te jau esmu tik ilgi, no otras puses braukt ar t-banen uz skolu, iepirkties kiwi, runāt ar cilvēkiem par dažādajām izpratnēm un pieredzēm par šķietami līdzīgām lietām, pastaigāties gar sognsvann šķiet ikdiena, un grūti un negribīgi atsaucu atmiņā vakarus 15.trolejbusā vai alekša mašīnā, darba dienas smago nastu un lekcijas Latvijā.

protams, tā ir ikdiena un savu cilvēku tāpat pietrūkst. tomēr dažreiz, aizskatoties uz kalniem, kuri paveras no t-banen loga, paliek jocīgi, ka pēc laiciņa šis skats neietilps manā ikdienā.

ko es esmu paveikusi 2 mēnešos? nu mazliet paballējusies, pabijusi visādos kulturālos pasākumos, aizbraukusi uz Bergenu, daudz sēdējusi virtuvē (hihi), stiprinājusi savu pacietību, centusies atrast privātumu visur kur vien iespējams, sagaidījusi vienu ciemiņu un cītīgi apmeklējusi lekcijas. slinkums likt bildes, tāpēc te maza kolāža (lai apskatītu tuvāk, vnk uzklikšķini uz bildes):

domāju, ka otri divi mēneši būs grūtāki un ne tāpēc, ka ārā būs auksts un tumšs, bet gan tāpēc, ka jāraksta darbi, jākārto eksāmeni, satraukums ir diez gan liels un pamazām arī sāk trūkt pacietības.

jeg snakker ikke norsk

jeg heter Liva. jeg kommer fra Latvia med jeg bor i Oslo nå. jeg liker ikke norsk.

kārtējo reizi mokoties ar fantastisko norvēģu valodu, nolēmu padalīties savās sāpēs par šo priekšmetu, kuram neredzu jēgu. kāpēc?
1) man par to nepienākas kredītpunkti.
2) izruna ir diez gan jocīga un neteiksim, ka būtu dzimusi, lai runātu norvēģiski.
3) norvēģu valodas gramatikas līdzība ar vācu valodu, liek man uzdot sev divus jautājumus: kāpēc es skolā nemācījos vācu valodu un kāpēc manā grupā ir tik daudz vāciešu, kuriem, hmm, pa lielam nav jāpieliek daudz pūļu, lai izrunātu vārdus, vai lai saprastu gramatiku.
4) norvēģu valodā runā tikai Norvēģijā un ja vien manā plānā nav pārcelties uz šejieni dzīvot, (kas tā nav) reālu valodas pielietojumu neredzu.
5) norvēģu valodai ir divas formas - Bokmål (skolā mācās 86.2% ) un Nynorsk (skolā mācās 13.8%). laikraksti iznāk Bokmål un arī es mācos Bokmål. bet šo divu formu eksistence neizslēdz arī dialektus, un kā izteicās mana norvēģu valodas pasniedzēja, tad dialekti ir tik specifiski, ka ir grūti saprast citā dialektā runājošu norvēģi.
6) lekcijas sākas 9:15 un tas nozīmē, ka ārā ir auksti un tumši un omu tas nebūt neuzlabo.

kā kaut ko pozitīvu varētu minēt, ka man ļoti patīk rakstīt šos trīs īpašos norvēģu alfabēta burtus - å æ ø. un kā bonusiņš laikam jāmin, ka norvēģi saprot zviedrus un dāņus, dāņi saprot norvēģus, bet zviedri nesaprot nevienu (par somiem protams vispār nerunāsim). kā saprotu, tad pa lielam norvēģu valoda ir dāņu valoda, tika mazliet pamainīta. lai nu kā, ja nu kādreiz gribēšu mācīties zviedru vai dāņu valodu, (nevaru gan iedomāties iemeslu) šķiet, man jau būs pamatzināšanas. :)

bet, diemžēl, šie divi nieciņi neatsver pārējos pārdzīvojumus un mokas. loģisks, šķiet jautājums - kāpēc es izdomāju mācīties norvēģu valodu? patrennēt smadzenes, apgūt jaunus plašumus, īsāk - just for fun. bet diemžēl, "fun" ir kaut kur pazudis un pārvērties par "faen".



tusen takk!

tuberkuloze

beidzot esmu nokārtojusi visu, kas man bija jāizdara atbraucot. jā, jā zinu, te jau puse no laika pavadīta norvēģijā, bet vēl neesmu nokārtojusi formalitātes. nu labi kādas tur formalitātes, drīzāk pilnīgu absurdu.
tātad ja tu vien tu nenāc no Čehijas, Ungārijas, Polijas, Slovākijas, Slovēnijas, ASV, Kanādas, Austrālijas, Jaunzēlandes, Japānas vai kādas no Dienvideiropas valstīm, tev ir jādodas un jāveic plaušu rentgens, jo, redz, tu nāc no valsts ar augstu tuberkulozes risku.
ar Alīnu gan nospriedām, ka 28 miljoniem poļu ir reālāk saslimt ar tuberkulozi kā 2 miljoniem latviešu, bet norvēģi domā savādāk. tā kā pa lielam centāmies sazvanīt slimnīcu no septembra, bet tā intensīvāk pēdējo pusotru nedēļu, vakar nolēmām - šodien iesim uz slimnīcu pašas. (bija dzirdēti nostāsti, ka ja to neizdara ir jāmaksā sods, tev neieskaita mācības un var pat izraidīt no valsts). aizgājām, tur sēdēja kundzīte un kko bakstīja datorā, sakot, ka gribu pierakstīties uz rentgenu, jo nevarēju sazvanīt, viņa pakratīja galvu un smaidoši noteica "a lot of people try to call us". hmm, nu labi. bet pozitīvi ir tas, ka mums nācās pagaidīt kādas 15 minūtes un dienā, kad veicām savu appointment, tikām arī pie sava x-ray. jeij.
pats pasākums bija īss un ātrs - māsiņa paskatījās uz valsti no kuras nāku, pavaicāja vai man ir rēta uz rokas, un aizveda uz rentgenu. tas arī viss. pa vidu paspēju uzkāpt uz svariem un nosvērties, teiksim tā, ka redzētais neiepriecināja, bet māsiņa ieraugot manu sejas izteiksmi, noteica, ka nu nekas slikts tur nevar būt un man noteikti jāēd vairāk. aha, es jau tā ēdu 4x dienā, kur vēl vairāk ...
lieki piebilst, ka ja kādai no mums būtu tuberkuloze, būtu jau paspējušas aplipināt visus norvēģus. bet par to laikam viņi neiedomājas.

LSHMSFOAIDMT*

tātad mūsu mazajā sabiedrībā ir krīze - čehu pametusi draudzene. viņš, cilvēks, sācis pīpēt un raudāt un tāpēc visi ļoti cenšas viņu uzmundrināt. booooring un ļoti daudz drāmas.
čehs dziļi sirdī tic, ka ja viņam neveiksies kārtīs, viņa draudzene pie viņa atgriezīsies. un tāpēc notiek "uzmundrināšanas" kāršu partijas. diemžēl, čehs visu laiku uzvar, jo, negribu sevi saslavēt, bet viņš ir otrs labākais spēlētājs mūsu koridorā, aiz manis. lai nu kā, virtuvē pa lielam vairs nesēžu (sk. iepriekšējo bloga ierakstu), bet sagrautais cilvēks atnāk sūdzēties, ka viņš visu laiku uzvar un, ka viņam kļūst garlaicīgi (daaaa, kāpēc gan es vairāk nespēlēju kārtis?). darot savu uzmundrināšanas daļu, dodos uz virtuvi uzspēlēt kārtis. zaudēt viņš nezaudēja, bet arī uzvarēt vairs nevarēja (hihi). bet te kādā no n-tajām kāršu partijām, čehs neseko līdzi uz galda notiekošajam uz ko polis pavaicā kas noticis? čehs, atvainojas un pievienojas spēlei. polis ir neatlaidīgs un turpina jautāt - par ko tu domā. un te nu arī šī bloga ierakta mērķis. aptuveni citēju čehu: "I was looking and I'm thinking about Liva's toes. You know that people with big toes are gona be rich." Visi trīs (es, Alīna un polis) paskatījāmies uz viņu un pārjautājām: "What?" viņš mierīgā garā: "You will be rich". mani, protams, iepriecina šī doma, bet fakts, ka viņš manus īkšķus uzskatīja par lieliem (kas gan tā arī ir) lika man smieties daudz un dikti. sen nebiju raudājusi smejoties, tāpat sāka sāpēt vēdera prese. LSHMSFOAIDMT. nu pavisam noteikti.

* Laughing so hard my sombrero falls off and i drop my taco

par daudz

kad ikdienā saka "futbola komanda", liekas, ka tas ir daudz. bet patiesībā futbola komandā ir 11 spēlētāju, tas ir par 3 mazāk kā mēs dzīvojam vienā koridorī.

tā nu tas ir noticis. rozā burbulis par superīgajiem kaimiņiem ir plīsis (šķiet, jau to minēju). ēdienu turpina zagt, tas jau pat vairs nav svarīgākais, esam samierinājušās, ka pērkot maizi, tā ir jārēķina uz diviem. drīzāk savu sāk darīt tas, ka negribas katru vakaru sēdēt virtuvē un negribas arī lai citi tur sēž. gribas aiziet klusiņām uzvārīti tēju un tik pat klusiņām pasēdēt. bet tas ir tikpat kā neiespējami. brīžiem gribētos harija potera burvju apmetni un neredzamai pārvietoties pa gaiteņiem, istabām un, jā, pat ielām. nekad nebūtu domājusi, ka tā teikšu, bet priekš manis - pārāk daudz komunikācijas. nogurdinoši. nemierīgi. un galvenais - bez savas vietas.
runājot ar kursa biedrenēm, kuras gan lielākā daļa dzīvo vienas istabā, rodas sajūta, ka esmu nokļuvusi dzīvīgākajā koridorī, jo citur tā nav. citur ir savādāk, citur ir miers un tikai 7 cilvēki, citur cilvēki nemēdz sēdēt virtuvē visu vakaru, citur visi iet gulēt ap 12 naktī un citur cilvēki arī mācās. bet nekas tāds nenotiek manā koridorī. īsti pat nezinu vai viņi maz uz lekcijām iet.
protams, protams, visam ir savi plusi un mīnusi, bet tā nu ir, ka 8. nedēļā kaitina daudz kas un galvenokārt jau kaimiņu netīrība, skaļums un mūžīgā burzma.

vietas, kur varu pabūt viena?
a) tualete un arī tad kāds pacentīsies paraustīt durvju rokturi.
b) bibliotēkas trīs pussieniņas. tur ir klusums, pat ja kādu pazīstamu redzi (kas ir maz ticams), pamāj ar galvu un tā arī visa komunikācija. šad tad kāds iesper zem galda, bet to jau var arī paciest, jo neviens necērt durvis, nesvilpo, nedzied un nebļauj.
tikai ne a), ne b) variantā nevar uzturēties ilgstoši. diemžēl.
labi, ka 5dien ar kursa biedrenēm braucam ar nakts vilcienu uz Bergenu. vismaz mazas pārmaiņas.

ezītis miglā

arī te ir rudens ar lietu un dzeltenām lapām, diez gan stipru vēju un vēsu laiku. ja pavisam godīgi, tad nedomāju, ka laikapstākļi ir ļoti atšķirīgi no Rīgas. nu izņemto vēju, kas ir ļoti spēcīgs un skarbs un miglu.
kad Oslo ir migla, tad ... tad sajūta ir kā naktī un patiešām tālāk par pāris metriem redzēt nevar.
lai saprastu cik bieza ir migla, sniegšu mazu foto ieskatu. Tas ir skats no T-banen stacijas uz Kringsjå.

Saulainā dienā:
Un miglainā laikā:

pasaulē dārgākais BigMac un vēlēšanas

šajā nedēļas nogalē pie manis ciemojās Kristīne! jē,jē,jē,jē,jē! tas jau vien ir ļoti pozitīvs notikums. :) tusen takk!

manu prieku papildināja pasaulē dārgākā BigMac notiesāšana - mans puncītis un garšas kārpiņas sajuta sen aizmirstu garšu. patiesībā jau uz Norvēģu cenām, 70 kronas par BigMac lielo komplektu nav tik traki, toties interesanti, ka ja vēlies ēst BigMac uz vietas, tad komplekts maksā par 7 kronām dārgāk. Kā smejies, par siltumu un paplāti ir jāmaksā.

Un, protams, bijām balsot. Atradām Latvijas vēstniecību Oslo, mazu un jauku, ar laipniem cilvēkiem, pašu vēstnieku novērotāja lomā, un pat mazu rindiņu, kad bijām aizņēmušas trīs no četrām kabīnēm. Sajutos īpaši, kaut kā saviļņojoši un svarīgi.
Šī bija jauka nedēļa - ar saulīti, interesantām lekcijām, prezentāciju un piedzīvojumiem. Nākamnedēļ norvēģiem skolēnu brīvdienas, pāris pasniedzēji paņēmuši brīvu, žēl, ka manējie tā nav izdarījuši. Lekcijas pēc pilnas programmas un darāmo darbu saraksts turpina pieaugt. Kaut kā šķiet, ka būs grūti saprast ko viņi grib no manis, bet nav īsti daudz laika prātot - oktobra beigās jau jānodod viens referāts.