vakar uzsniga pirmais sniegs.
viss sākās, kad no debesīm sāka birt pūdercukurs, smalks, tikko manāms, tas mazliet nokaisīja celiņu pa kuru nākam mājās. aiz loga bija dzirdamas satrauktas cilvēku balsis un prieka pilni izsaucieni: "snow, snow!" es, protams, arī gaidīju pirmo sniegu, varbūt ne tik stipri kā austrālieši, filipīnieši, indonēzieši un afrikāņi, bet gaidīju. izskrēju ārā un aplauzos. kā jau minēju, no gaisa bira pūdercukurs - ne kādu pārslu, ja par sniegu tā var teikt, tad smidzināja. vīlusies atgriezos telpās, pa ceļam čeham un polim, kuri ir redzējuši sniegu, minot, ka es negribētu, lai šāda būtu mana pirmā sniega pieredze. bet tad viss mainījās...
mazliet sapīkusi devos uz virtuvi pēc tējas, bet no virtuves paveras skats uz futbola laukumu, kurš, protams, ir apgaismots un te nu es biju, skatījos uz futbola laukumu uz kura lēnām, nesteidzoties nosēdēs lielas skaistas pārslas. sniga! un tagad sniga tā kā filmās un mājās. :) tagad arī es izskrēju ārā, lai noķertu pirmās pārslas matos un uz mēles. ārā bija indieši, ķīnieši, austrālieši, kuri ķēra pārslas uz mēles, centās uzmeistarot pirmo piku un tikko apsnigušajā celiņā uzrakstīt "this is our firts snow!". sajūta bija kā jaunajā gadā. iedomājos, ka mēs kā ziemeļnieki (hihi) esam izlepuši, vismaz man vajag lielas pārslas, kas lēni iekrīt matos, bet viņiem tā bija pirmā reize un iespēja pārliecināties, ka sniegs neaug no zemes (tā tiešām domāja kāda indiete). ir labi, ka mums Latvijā ir četri gadalaiki, jo man grūti iedomāties ziemu bez sniega.
sniegs pa nakti nav pazudis, tas ir noklājis celiņus, mašīnas, zālāju un, protams, futbola laukumu. tagad jautrība sāksies uz ceļiem, un ne tikai mašīnām, bet tā kā oslo ir kalnaina pilsēta, tad būs interesanti pārvietoties pa slīpajiem ceļiem.
p.s. rīt gaidu ciemiņus :)
viss sākās, kad no debesīm sāka birt pūdercukurs, smalks, tikko manāms, tas mazliet nokaisīja celiņu pa kuru nākam mājās. aiz loga bija dzirdamas satrauktas cilvēku balsis un prieka pilni izsaucieni: "snow, snow!" es, protams, arī gaidīju pirmo sniegu, varbūt ne tik stipri kā austrālieši, filipīnieši, indonēzieši un afrikāņi, bet gaidīju. izskrēju ārā un aplauzos. kā jau minēju, no gaisa bira pūdercukurs - ne kādu pārslu, ja par sniegu tā var teikt, tad smidzināja. vīlusies atgriezos telpās, pa ceļam čeham un polim, kuri ir redzējuši sniegu, minot, ka es negribētu, lai šāda būtu mana pirmā sniega pieredze. bet tad viss mainījās...
mazliet sapīkusi devos uz virtuvi pēc tējas, bet no virtuves paveras skats uz futbola laukumu, kurš, protams, ir apgaismots un te nu es biju, skatījos uz futbola laukumu uz kura lēnām, nesteidzoties nosēdēs lielas skaistas pārslas. sniga! un tagad sniga tā kā filmās un mājās. :) tagad arī es izskrēju ārā, lai noķertu pirmās pārslas matos un uz mēles. ārā bija indieši, ķīnieši, austrālieši, kuri ķēra pārslas uz mēles, centās uzmeistarot pirmo piku un tikko apsnigušajā celiņā uzrakstīt "this is our firts snow!". sajūta bija kā jaunajā gadā. iedomājos, ka mēs kā ziemeļnieki (hihi) esam izlepuši, vismaz man vajag lielas pārslas, kas lēni iekrīt matos, bet viņiem tā bija pirmā reize un iespēja pārliecināties, ka sniegs neaug no zemes (tā tiešām domāja kāda indiete). ir labi, ka mums Latvijā ir četri gadalaiki, jo man grūti iedomāties ziemu bez sniega.
sniegs pa nakti nav pazudis, tas ir noklājis celiņus, mašīnas, zālāju un, protams, futbola laukumu. tagad jautrība sāksies uz ceļiem, un ne tikai mašīnām, bet tā kā oslo ir kalnaina pilsēta, tad būs interesanti pārvietoties pa slīpajiem ceļiem.
p.s. rīt gaidu ciemiņus :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru