Lapas

trešdiena, 2010. gada 6. oktobris

LSHMSFOAIDMT*

tātad mūsu mazajā sabiedrībā ir krīze - čehu pametusi draudzene. viņš, cilvēks, sācis pīpēt un raudāt un tāpēc visi ļoti cenšas viņu uzmundrināt. booooring un ļoti daudz drāmas.
čehs dziļi sirdī tic, ka ja viņam neveiksies kārtīs, viņa draudzene pie viņa atgriezīsies. un tāpēc notiek "uzmundrināšanas" kāršu partijas. diemžēl, čehs visu laiku uzvar, jo, negribu sevi saslavēt, bet viņš ir otrs labākais spēlētājs mūsu koridorā, aiz manis. lai nu kā, virtuvē pa lielam vairs nesēžu (sk. iepriekšējo bloga ierakstu), bet sagrautais cilvēks atnāk sūdzēties, ka viņš visu laiku uzvar un, ka viņam kļūst garlaicīgi (daaaa, kāpēc gan es vairāk nespēlēju kārtis?). darot savu uzmundrināšanas daļu, dodos uz virtuvi uzspēlēt kārtis. zaudēt viņš nezaudēja, bet arī uzvarēt vairs nevarēja (hihi). bet te kādā no n-tajām kāršu partijām, čehs neseko līdzi uz galda notiekošajam uz ko polis pavaicā kas noticis? čehs, atvainojas un pievienojas spēlei. polis ir neatlaidīgs un turpina jautāt - par ko tu domā. un te nu arī šī bloga ierakta mērķis. aptuveni citēju čehu: "I was looking and I'm thinking about Liva's toes. You know that people with big toes are gona be rich." Visi trīs (es, Alīna un polis) paskatījāmies uz viņu un pārjautājām: "What?" viņš mierīgā garā: "You will be rich". mani, protams, iepriecina šī doma, bet fakts, ka viņš manus īkšķus uzskatīja par lieliem (kas gan tā arī ir) lika man smieties daudz un dikti. sen nebiju raudājusi smejoties, tāpat sāka sāpēt vēdera prese. LSHMSFOAIDMT. nu pavisam noteikti.

* Laughing so hard my sombrero falls off and i drop my taco

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru