kad ikdienā saka "futbola komanda", liekas, ka tas ir daudz. bet patiesībā futbola komandā ir 11 spēlētāju, tas ir par 3 mazāk kā mēs dzīvojam vienā koridorī.
tā nu tas ir noticis. rozā burbulis par superīgajiem kaimiņiem ir plīsis (šķiet, jau to minēju). ēdienu turpina zagt, tas jau pat vairs nav svarīgākais, esam samierinājušās, ka pērkot maizi, tā ir jārēķina uz diviem. drīzāk savu sāk darīt tas, ka negribas katru vakaru sēdēt virtuvē un negribas arī lai citi tur sēž. gribas aiziet klusiņām uzvārīti tēju un tik pat klusiņām pasēdēt. bet tas ir tikpat kā neiespējami. brīžiem gribētos harija potera burvju apmetni un neredzamai pārvietoties pa gaiteņiem, istabām un, jā, pat ielām. nekad nebūtu domājusi, ka tā teikšu, bet priekš manis - pārāk daudz komunikācijas. nogurdinoši. nemierīgi. un galvenais - bez savas vietas.
runājot ar kursa biedrenēm, kuras gan lielākā daļa dzīvo vienas istabā, rodas sajūta, ka esmu nokļuvusi dzīvīgākajā koridorī, jo citur tā nav. citur ir savādāk, citur ir miers un tikai 7 cilvēki, citur cilvēki nemēdz sēdēt virtuvē visu vakaru, citur visi iet gulēt ap 12 naktī un citur cilvēki arī mācās. bet nekas tāds nenotiek manā koridorī. īsti pat nezinu vai viņi maz uz lekcijām iet.
protams, protams, visam ir savi plusi un mīnusi, bet tā nu ir, ka 8. nedēļā kaitina daudz kas un galvenokārt jau kaimiņu netīrība, skaļums un mūžīgā burzma.
vietas, kur varu pabūt viena?
a) tualete un arī tad kāds pacentīsies paraustīt durvju rokturi.
b) bibliotēkas trīs pussieniņas. tur ir klusums, pat ja kādu pazīstamu redzi (kas ir maz ticams), pamāj ar galvu un tā arī visa komunikācija. šad tad kāds iesper zem galda, bet to jau var arī paciest, jo neviens necērt durvis, nesvilpo, nedzied un nebļauj.
tikai ne a), ne b) variantā nevar uzturēties ilgstoši. diemžēl.
labi, ka 5dien ar kursa biedrenēm braucam ar nakts vilcienu uz Bergenu. vismaz mazas pārmaiņas.
tā nu tas ir noticis. rozā burbulis par superīgajiem kaimiņiem ir plīsis (šķiet, jau to minēju). ēdienu turpina zagt, tas jau pat vairs nav svarīgākais, esam samierinājušās, ka pērkot maizi, tā ir jārēķina uz diviem. drīzāk savu sāk darīt tas, ka negribas katru vakaru sēdēt virtuvē un negribas arī lai citi tur sēž. gribas aiziet klusiņām uzvārīti tēju un tik pat klusiņām pasēdēt. bet tas ir tikpat kā neiespējami. brīžiem gribētos harija potera burvju apmetni un neredzamai pārvietoties pa gaiteņiem, istabām un, jā, pat ielām. nekad nebūtu domājusi, ka tā teikšu, bet priekš manis - pārāk daudz komunikācijas. nogurdinoši. nemierīgi. un galvenais - bez savas vietas.
runājot ar kursa biedrenēm, kuras gan lielākā daļa dzīvo vienas istabā, rodas sajūta, ka esmu nokļuvusi dzīvīgākajā koridorī, jo citur tā nav. citur ir savādāk, citur ir miers un tikai 7 cilvēki, citur cilvēki nemēdz sēdēt virtuvē visu vakaru, citur visi iet gulēt ap 12 naktī un citur cilvēki arī mācās. bet nekas tāds nenotiek manā koridorī. īsti pat nezinu vai viņi maz uz lekcijām iet.
protams, protams, visam ir savi plusi un mīnusi, bet tā nu ir, ka 8. nedēļā kaitina daudz kas un galvenokārt jau kaimiņu netīrība, skaļums un mūžīgā burzma.
vietas, kur varu pabūt viena?
a) tualete un arī tad kāds pacentīsies paraustīt durvju rokturi.
b) bibliotēkas trīs pussieniņas. tur ir klusums, pat ja kādu pazīstamu redzi (kas ir maz ticams), pamāj ar galvu un tā arī visa komunikācija. šad tad kāds iesper zem galda, bet to jau var arī paciest, jo neviens necērt durvis, nesvilpo, nedzied un nebļauj.
tikai ne a), ne b) variantā nevar uzturēties ilgstoši. diemžēl.
labi, ka 5dien ar kursa biedrenēm braucam ar nakts vilcienu uz Bergenu. vismaz mazas pārmaiņas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru