jeg heter Liva. jeg kommer fra Latvia med jeg bor i Oslo nå. jeg liker ikke norsk.
kārtējo reizi mokoties ar fantastisko norvēģu valodu, nolēmu padalīties savās sāpēs par šo priekšmetu, kuram neredzu jēgu. kāpēc?
1) man par to nepienākas kredītpunkti.
2) izruna ir diez gan jocīga un neteiksim, ka būtu dzimusi, lai runātu norvēģiski.
3) norvēģu valodas gramatikas līdzība ar vācu valodu, liek man uzdot sev divus jautājumus: kāpēc es skolā nemācījos vācu valodu un kāpēc manā grupā ir tik daudz vāciešu, kuriem, hmm, pa lielam nav jāpieliek daudz pūļu, lai izrunātu vārdus, vai lai saprastu gramatiku.
4) norvēģu valodā runā tikai Norvēģijā un ja vien manā plānā nav pārcelties uz šejieni dzīvot, (kas tā nav) reālu valodas pielietojumu neredzu.
5) norvēģu valodai ir divas formas - Bokmål (skolā mācās 86.2% ) un Nynorsk (skolā mācās 13.8%). laikraksti iznāk Bokmål un arī es mācos Bokmål. bet šo divu formu eksistence neizslēdz arī dialektus, un kā izteicās mana norvēģu valodas pasniedzēja, tad dialekti ir tik specifiski, ka ir grūti saprast citā dialektā runājošu norvēģi.
6) lekcijas sākas 9:15 un tas nozīmē, ka ārā ir auksti un tumši un omu tas nebūt neuzlabo.
kā kaut ko pozitīvu varētu minēt, ka man ļoti patīk rakstīt šos trīs īpašos norvēģu alfabēta burtus - å æ ø. un kā bonusiņš laikam jāmin, ka norvēģi saprot zviedrus un dāņus, dāņi saprot norvēģus, bet zviedri nesaprot nevienu (par somiem protams vispār nerunāsim). kā saprotu, tad pa lielam norvēģu valoda ir dāņu valoda, tika mazliet pamainīta. lai nu kā, ja nu kādreiz gribēšu mācīties zviedru vai dāņu valodu, (nevaru gan iedomāties iemeslu) šķiet, man jau būs pamatzināšanas. :)
bet, diemžēl, šie divi nieciņi neatsver pārējos pārdzīvojumus un mokas. loģisks, šķiet jautājums - kāpēc es izdomāju mācīties norvēģu valodu? patrennēt smadzenes, apgūt jaunus plašumus, īsāk - just for fun. bet diemžēl, "fun" ir kaut kur pazudis un pārvērties par "faen".
tusen takk!
kārtējo reizi mokoties ar fantastisko norvēģu valodu, nolēmu padalīties savās sāpēs par šo priekšmetu, kuram neredzu jēgu. kāpēc?
1) man par to nepienākas kredītpunkti.
2) izruna ir diez gan jocīga un neteiksim, ka būtu dzimusi, lai runātu norvēģiski.
3) norvēģu valodas gramatikas līdzība ar vācu valodu, liek man uzdot sev divus jautājumus: kāpēc es skolā nemācījos vācu valodu un kāpēc manā grupā ir tik daudz vāciešu, kuriem, hmm, pa lielam nav jāpieliek daudz pūļu, lai izrunātu vārdus, vai lai saprastu gramatiku.
4) norvēģu valodā runā tikai Norvēģijā un ja vien manā plānā nav pārcelties uz šejieni dzīvot, (kas tā nav) reālu valodas pielietojumu neredzu.
5) norvēģu valodai ir divas formas - Bokmål (skolā mācās 86.2% ) un Nynorsk (skolā mācās 13.8%). laikraksti iznāk Bokmål un arī es mācos Bokmål. bet šo divu formu eksistence neizslēdz arī dialektus, un kā izteicās mana norvēģu valodas pasniedzēja, tad dialekti ir tik specifiski, ka ir grūti saprast citā dialektā runājošu norvēģi.
6) lekcijas sākas 9:15 un tas nozīmē, ka ārā ir auksti un tumši un omu tas nebūt neuzlabo.
kā kaut ko pozitīvu varētu minēt, ka man ļoti patīk rakstīt šos trīs īpašos norvēģu alfabēta burtus - å æ ø. un kā bonusiņš laikam jāmin, ka norvēģi saprot zviedrus un dāņus, dāņi saprot norvēģus, bet zviedri nesaprot nevienu (par somiem protams vispār nerunāsim). kā saprotu, tad pa lielam norvēģu valoda ir dāņu valoda, tika mazliet pamainīta. lai nu kā, ja nu kādreiz gribēšu mācīties zviedru vai dāņu valodu, (nevaru gan iedomāties iemeslu) šķiet, man jau būs pamatzināšanas. :)
bet, diemžēl, šie divi nieciņi neatsver pārējos pārdzīvojumus un mokas. loģisks, šķiet jautājums - kāpēc es izdomāju mācīties norvēģu valodu? patrennēt smadzenes, apgūt jaunus plašumus, īsāk - just for fun. bet diemžēl, "fun" ir kaut kur pazudis un pārvērties par "faen".
tusen takk!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru