Tā nu ir, ka Oslo nav īpaši skaista pilsēta. Tā nevar lepoties ar skaistu arhitektūru vai vēsturiskām ēkām. Oslo vecpilsēta neatrodas centrā un rāts nams izskatās pēc rūpnīcas. Protams, Oslo lepnums ir no itāļu (hihi) marmora celtā opera, bet cik ilgi var dzīvot ar vienu skaitu objektu?
Pareizi, nevar. Tāpēc bagātie norvēģi veido Bjørvikas rajonu, kurā šobrīd viss ir tapšanas stadijā. Tiek plānots vienu satiksmes mezgla daļu "apbūvēt" ar kalnu, izveidot skaistus gājēju tiltus un protams celt, celt un vēlreiz celt gaišas, modernas mājas. Tad nu, lai atgādinātu Oslo iedzīvotājiem, kas tur būs pēc pāris gadiem, šodien bija atvērto durvju diena vēl neuzceltajam rajonam un operai. Neuzceltajā rajonā īsti nav ko redzēt, tāpēc koncentrējos uz operu.
Izstaigājos pa operas iekšieni (ikdienā var ieiet foajē, bet ne pastaigāt pa stāviem). Secināju, ka visticamāk, ja no paša pēdējā stāva sāktu ripināt bumbiņu, tā ripinoties pa augšām un lejām nokļūtu arī pirmajā stāvā. Šķiet, tikai tualetēs un 1. stāvā ir taisna virsma - visur citus slīpa.
Paskatījos uz izrāžu tērpiem, bet galvenais – noķēru ļoti patīkamas sajūtas. Uz operas un blakus operai visādās vietās spēlēja mūziķi, šur tur dejoja baletu. Katrā ziņā notika tāda kā klasikas „izvilkšanas” ārā no telpām. Un es kā mākslas baudītāja un divas nedēļas veca osloiete apsēdos uz jumta, klausījos pūšamo instrumentu priekšnesumu un kārtējo reizi apbrīnoju mākoņus.
Šķiet es uz tās baltās mājas jumta varētu dzīvot un, lai arī tas ir manam latvietes prātam grūti pieņemams, pārbūvētais kalns ar apslēpto high-way, respektīvi, Bjorvika izskatīsies skaisti.
Izstaigājos pa operas iekšieni (ikdienā var ieiet foajē, bet ne pastaigāt pa stāviem). Secināju, ka visticamāk, ja no paša pēdējā stāva sāktu ripināt bumbiņu, tā ripinoties pa augšām un lejām nokļūtu arī pirmajā stāvā. Šķiet, tikai tualetēs un 1. stāvā ir taisna virsma - visur citus slīpa.
Paskatījos uz izrāžu tērpiem, bet galvenais – noķēru ļoti patīkamas sajūtas. Uz operas un blakus operai visādās vietās spēlēja mūziķi, šur tur dejoja baletu. Katrā ziņā notika tāda kā klasikas „izvilkšanas” ārā no telpām. Un es kā mākslas baudītāja un divas nedēļas veca osloiete apsēdos uz jumta, klausījos pūšamo instrumentu priekšnesumu un kārtējo reizi apbrīnoju mākoņus.
Šķiet es uz tās baltās mājas jumta varētu dzīvot un, lai arī tas ir manam latvietes prātam grūti pieņemams, pārbūvētais kalns ar apslēpto high-way, respektīvi, Bjorvika izskatīsies skaisti.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru